Mīlestības nodotie un cerību pilnie

Jau agrāk biju dzirdējusi par neatkarīgā teātra "Skatuve" izrādēm, bet tā arī nebija sanācis aiziet uz kādu no tām, lai pati pārliecinātos, kā tad tur spēlē viņu aktieri un kādas ir viņu izrādes. Jāatzīst, esmu patīkami pārsteigta! Arī šajā teātrī notiek patiešām labas izrādes, kas spēj ne tikai sasmīdināt, bet arī ļaut līdzdzīvot, izraisot kamolu kaklā un asaras acīs. Paula Putniņa luga "Naktssargs un veļas mazgātāja" Valda Lūriņa režijā mani ļoti, ļoti aizkustināja. Esmu sajūsmā! Pēdējā laikā mazie teātri ir radījuši manī mazliet vilšanās sajūtas, bet šī izrāde mani ir pilnībā apbūrusi. Var vēl tomēr būt kaut kas patiesi baudāms, pēc kā paliek spēcīga un ilgstoša pēcgarša, pārdomas, cerības un mazliet skumjas. Es patiešām noticēju galveno lomu atveidotājiem un arī citiem aktieriem! 

Iepriekš Martu Līni (Barbara) zināju tikai kā radio "Pieci.lv" balsi, un biju vien dzirdējusi, ka viņa ir arī aktrise, bet man nebija ne jausmas, ka viņa var spēlēt tik patiesi, dzīvīgi, tik dziļi un arī tik trausli! Lai gan Pēteri Galviņu  (Maris) biju redzējusi divās Leļļu teātra izrādēs, manā atmiņā viņa vārds nebija palicis, bet arī viņa aktierspēle mani pārliecināja. Režisors ir spējis atvērt aktieros īstās sajūtas, lai tās paustu ne tikai vārdos, bet arī skatienos, roku kustībās, darbībā... Un lai galvenais jau ar to pat būtu pateikts. 

Lai gan par šo izrādi daudzi varbūt pat nemaz nezina, bet, manuprāt, viens no tās galvenajiem trumpjiem ir lieliskais aktieru sastāvs. Bez jau pieminētajiem galvenajiem varoņiem izrādē spēlē arī jaunā aktrise Ance Muižniece, kas sevi jau ir pierādījusi Leļļu teātra izrādēs, Ditas Balčus teātra izrādēs, kā arī seriālā "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums". Viņas Guntra ir studente, kas vienubrīd vēlas elpot, būt brīva no attiecībām, dzīvot, kā pašai patīk, bet jau nākošajā brīdī cieš no mīlestības sāpēm un zaudējuma - raud, kliedz, piedzeras, mēģina valdzināt... Patīkami vērot, kā aktrise tiek galā ar šīm dažādajām emocijām. Un viņai tas izdodas. 

Izrādē spēlē arī Marta Ančevska (uz skatuves - Grase), ko varbūt esat pamanījuši Nacionālā teātra izrādēs. Interesanti bija vērot viņu Ilonas tēlā, it īpaši tādēļ, ka viņai bija savdabīgs krievu akcents. Tas un arī viņas izturēšanās atšķīra viņu no citiem tēliem. Izcelt vēlos arī Zani Vaļicku. Ak, kā man viņa patika Mara mammas lomā! Tik pārliecināta, egoistiska un pārņemta ar darbu, bet tajā pašā laikā arī ļoti izskatīga un šarmanta! Un tā kā esmu sarkanās krāsas piekritēja, tad man ļoti patika arī viņas vizuālais tēls. Izrādē ir trīs mammas, un katra ir pavisam citādāka. Mara mamma domā tikai par sevi, bet Barbaras mamma ir tik mīļa un gādīga. Par Rutu Vītiņu biju sajūsmā jau Ditas Balčus izrādē "Re: Atmoda" un Austrumu robežas izrādē "Salidojums", un arī šoreiz kā Barbaras mamma viņa neatstāja mani vienaldzīgu. Turpretī Guntras mamma, kuru atveido Dace Makovska, izraisa ne vienā vien ainā patiesus smieklus gan ar runas stilu, gan ar darbību, bet viņa jau tikai ir noraizējusies par savu meitu un vēlas palīdzēt...

Runājot par sarkano krāsu, tā šajā izrādē diezgan daudz dominēja. Scenogrāfs Oskars Dreģis to bija iekļāvis gan krēslos un uz skatuves novietotajos ķieģeļos, gan arī izrādes beigās novilktajos striķos pāri visai skatuvei, bet kostīmu māksliniece Linda Lagzdiņa šos sarkanos toņus izmantoja abu galveno varoņu apģērbā, kā arī pārējo aktieru stroiku ķiverēs, kas redzamas galvās ne tikai uz skatuves, bet arī izrādes plakātos. Pieminēšanas vērta noteikti ir arī Imanta Kalniņa mūzika, kas izmantota kā ainu pāreja. Tā kā "Viņi dejoja vienu vasaru" ir viena no manām iemīļotākajām komponista dziesmām, tā piešķīra izrādei vēl vienu plusu manās acīs. 

Šī ir izrāde, kas pavisam noteikti vēl ilgi paliks manā atmiņā. Izrāde, kas jāredz jauniešiem un visiem tiem, kam patīk izrādes par mīlestību. Domāju, ka lielākajai daļai no mums ir kaut reizi dzīvē biju līdzīga situācija, kad mīlestības sāpināti un nodoti esam gatavi pastrādāt kādu muļķību. Kad esam gatavi mīlestības jūtas aprakt un dzīvot pavisam citādāk. Maris ir nolēmis apprecēt pirmo sastapto meiteni, un tā gadās tieši Barbara, kura dziļi sevī arī slēpj savas sāpes, ilgas un cerības, un tieši tādēļ piekrīt šim neprātam. Kā Maris teica - sliktāk jau nebūs! Laulība kā darījums, bez mīlestības, ar saviem noteikumiem, nekādām greizsirdības scēnām un pārmetumiem, bet tajā pašā laikā ar cieņu vienam pret otru, ar rūpēm. Bet vai apraktās un rāmjos ieliktās jūtas var nogalināt sevī pavisam? Ko darīt, ja tomēr dzīve izspēlē citu scenāriju?

Barbara pastāsta pasaku par naktssargu un veļas mazgātāju, kas satikušies, viens otru ļoti mīlējuši, gulējuši vienā gultā, bet tā arī nav bijuši pa īstam kopā... Viņai mamma šo pasaku stāstīja bērnībā, un viņa tik ļoti vēlējās, lai tā beigtos ar laimīgām beigām... Tāpat kā viņas dzīve... Atmiņā man palicis Barbaras teiktais: "Es gribētu būt laimīga, un es gribētu, lai laimīgs esi tu!" Visa šī izrāde ir savā ziņā kā pasaka, un katra paša ziņā paliek, vai tā būs ar laimīgām beigām. Režisors atļauj vaļu skatītāju iztēlei, viņu vēlmēm un cerībām. Dažreiz pat lielāko Latvijas teātru aktieri izrādēs nerada manī tik spēcīgas sajūtas, kā šoreiz tas ir izdevies neatkarīgā teātra "Skatuve" aktieriem. Es noticēju ikvienam no viņiem, bet visvairāk Martai Līnei. Asaras arī manās acīs... 


Foto: https://www.facebook.com/naktssargsunvelasmazgataja

Komentāri