Jau sen vēlējos aiziet uz kādu no Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādēm, un priecājos, ka atkal notrāpīju uz ko tik lielisku, kas atstāj patīkamu pēcgaršu, rosina pārdomas, vēlmi mazliet paklusēt, pārlasīt dzeju... Tā kā neesmu liela JRT cienītāja, tad par Māras Ķimeles režisēto izrādi "Dzeja" iepriekš neko nebiju dzirdējusi, bet gadījās iespēja uz šo aiziet, un esmu par to neizsakāmi priecīga. Izrāde manī aizskāra kaut ko dziļi, dziļi... Radīja vēlēšanos sameklēt dzejoļus, kas visvairāk iespiedās atmiņā, un pārlasīt tos vēlreiz.
Manuprāt, viens no izrādes plusiem ir komanda - pieci lieliski aktieri vienā izrādē, kas viens otru izjūt un papildina. Guna Zariņa, Ivars Krasts, Kaspars Znotiņš, Jana Čivžele un Ģirts Krūmiņš - katrs ar savu neatkārtojamību, ar savu balss tembru, acu skatienu, ieturēto pauzi īstajā brīdī... Šķiet viss tik pārdomāti, lai gan zini, ka tā ir improvizācija un paļaušanās uz sajūtām, uz to, kas konkrētajā brīdī iederas un kuram dzejolim vajadzētu sekot aiz nākošā, lai to papildinātu, lai tā būtu kā atbilde vai pretjautājums. Protams, sava nozīme ir arī režisorei, kas ir Latvijā atzinīgi novērtēta un pelnīti, tomēr šoreiz viss tiek likts uz pašiem aktieriem, uz viņu improvizācijas spējām un uz spējām caur dzeju uzrunāt skatītājus un pietuvoties viņiem.
Lai gan brīžiem šķita, ka izrāde ir mazliet pa garu, tomēr tā nebūt nav. Vaina ir tajā, ka neesmu pieradusi pusotru stundu klausīties dzeju - vērot izrādi bez kādas spraigas darbības, bez horeogrāfijas un dažādiem gaismu efektiem, bez krāšņiem tērpiem un milzīgām dekorācijām. Šī izrāde ir kas intīms, vienkāršs, atkailināts - daži krēsli pelēcīgo toņu JRT Mazajā zālē, galdi apkrauti ar dzejoļu krājumiem, uz palodzēm sintezators, pulkstenis un citi izrādes palīgpriekšmeti. Pats svarīgākais ir paši aktieri vienkāršās drēbēs (tajās arī dominē pelēkie toņi), kuri sarunājas dzejā. Un tiklīdz man izdevās uz brīdi apturēt manu skrienošo prātu un ieklausīties dzejā paustajos vārdos, tika aizskartas manas dvēseles stīgas. Runājot un pat izdziedot Raiņa, Knuta Skujenieka, Hugo Ball, Māra Melgalvja, Friča Bārdas, Šekspīra un vēl tik daudz dažādu autoru dzejoļus, ar katru dzejoli varējām arī pietuvoties aktieru dvēselei, viņu iekšējām sajūtām. Jo dzejā ir pateikts viss, tikai vajag pareizi saklausīt.
Īpaši vēlos izcelt Gunu Zariņu, kura ar savu enerģiskumu atdzīvināja mirkļus, kad kāds skumjš dzejolis rosināja pārdomas vai kāds aktieris mazliet nomaldījās savā prātā, cenšoties atcerēties piemērotāko dzejoli, kurš varētu sekot iepriekšējam. Mani ļoti uzrunāja viņas balsī skanošais Māra Melgalvja dzejolis, kas spilgti atmiņā iespiedies un liek pasmaidīt. Gunas balsij ir kaut kas maģisks, un bija patīkami klausīties arī dažus dzejoļus, kurus viņa labāk vēlējās izdziedāt.
Lai gan izrādes sākumā Jana Čivžele, kura ir arī izrādes kostīmu autore, vairāk bija tādā novērotājas pozīcijā, tomēr vēlāk tieši viņas runātie dzejoļi par mīlestību mani uzrunāja. Joprojām man atmiņā skan viņas balsī izteiktie vārdi "es ļoti ļoti domāšu par tevi jo tas ir vienīgais kas man vēl pieder" no Knuta Skujenieka dzejoļa. Arī Kaspara Znotiņa balsī bija patīkami klausīties, un dzejolis par vecmāmiņu, kura lūdza uguni, lai sasildītos, ir tas, ko no viņa runātā visspilgtāk atceros. Viņu atcerēšos arī kā izrādes vadītāju jeb skolotāju, kurš dažas reizes lika saviem kolēģiem atkārtot tikko izrunāto dzejoli, lai viņš labāk uztvertu tā būtību. Tas gan izraisīja skatītājos smieklus, gan arī viņiem patiesībā ļāva dzejoli uztvert vēl labāk, ieklausoties vēlreiz, daudz uzmanīgāk. Arī man.
Ivara Krasta sapņainība, skatītāju smīdināšana ar izvēlētajiem dzejoļiem un Ģirta Krūmiņa vīrišķīgā balss, kas spēja apburt un atmodināt no aizpeldējušajām domām par iepriekšējo dzejoli... Izrāde "Dzeja" kā vesels sajūtu un iekšējās pasaules piedzīvojums. Aktieru saspēle un telpas izjūta tik pārsteidzoša, brīžiem pat šķita, ka esmu iejaukusies intīmā gaisotnē, kur "trešais ir lieks". Paldies aktieriem un režisorei! Jau atkal, izejot no teātra telpām, pat nenojautu, ka tik ļoti šī izrāde mani paņems. Atnākot mājās, uzreiz meklēju īstos dzejoļus, kas visvairāk uzrunāja, lai vēl un vēl pārdomātu dzirdēto un izjusto. Pēc šīs izrādes ir palikusi tik patīkama pēcgarša, ka vēlos to vēl paildzināt kaut mirkli, un tādēļ nobeigumā šie divi dzejoļi, kas man tik ļoti iepatikās.
***
Izeju es Pārdaugavas ielās,
negaidot, līdz sevi pieteiks rīts.
Kur tu dzīvo, Mīlestības ielā?
- Medus ielā. Numurs nolaizīts.
/Māris Melgavs/
***
es uzmanīgi domāšu par tevi
es ļoti lēnām domāšu par tevi
par tevi bezmiegā par tevi miegā
es ļoti klusu domāšu par tevi
es ļoti ļoti domāšu par tevi
jo tas ir vienīgais kas man vēl pieder
/Knuts Skujenieks/
Foto: Jānis Deinats, www.jrt.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru