Uz Brēmeni, kur laime visus sauc

Jo biežāk dodos uz Leļļu teātri, jo vairāk tas mani pārsteidz ar savām muzikāli krāšņajām un aizraujošajām izrādēm, pozitīvi uzlādējošām emocijām, sirsnību un dzīvesprieku. Un pavisam noteikti visas šīs sajūtas var noķert Ivara Lūša režisētajā izrādē "Brēmenes muzikanti". Šoreiz uz Latvijas Leļļu teātri devos kopā ar savu krustmeitiņu, un tieši tādēļ šis man bija vēl īpašāks teātra apmeklējums, jo varēju salīdzināt savas un viņas emocijas. Prieks, ka manī joprojām ir iekšējais bērns, kurš ik pa laikam atdzīvojas. 

Domājot, uz kuru izrādi mums kopā aiziet, izvēlējos sirsnīgo un aizraujošo stāstu par četriem draugiem - ēzeli, suni, kaķeni un gaili. Viņi visi ir satikušies savos sāpīgākajos dzīves brīžos, kad saimniekiem vairs nav vajadzīgi, jo jau ir kļuvuši pārāk veci, un tādēļ draugi nolemj kopā doties uz Brēmeni, lai kļūtu par muzikantiem. Šajā izrādē Brēmenei ir simboliska nozīme, jo ikvienam no draugiem tā apzīmē vietu, kur viņi noteikti kļūs laimīgāki. Tur noteikti viss būs labāk. Un uz šo ceļojumu pamudina vienīgā izrādē izmantotā lelle - vārna ar krītošajiem matiem, kas jau atkal izraisīja skaļus bērnu smieklus.

Lai gan ikviens no četriem draugiem bija īpašs, tomēr mums abām visvairāk patika ēzelis, kura lomā iejutās Miķelis Žideļūns. No viņa nāca tāda sirsnība un vienkāršība, kas nespēja atstāt vienaldzīgus ne mazos, ne lielos skatītājus. Jau pašā izrādes sākumā izjutu žēlumu un līdzjūtību par saimnieku attieksmi pret ēzeli un viņa gaidāmo likteni... Vēlos uzslavēt arī suņa (Artūrs Putniņš) lielisko dziedāšanu, kas izpaudās repa stilā. Tā izraisīja patiesu sajūsmu un aplausus!

Protams, kā jau ikvienā stāstā, meklējot laimi, gadās arī dažādi piedzīvojumi, nokļūstot svešā vietā un sastopoties ar nepareizajiem cilvēkiem. Arī šis stāsts nav izņēmums. Muzikālie draugi nokļūst brīnumainajā Pasaku mežā, kurā dzīvo jautrie laupītāji, un tad tik sākas dažādi piedzīvojumi, kuru laikā arī tiek izjusts satraukums un bailes, kas vēl vairāk ļauj gan līdzi just, gan arī smieties par notiekošo. Īpaši vēlos izcelt Santu Didžus Dziedoņa lomā, kas jau atkal mani patīkami pārsteidza savā tēlā ar dzīvīgumu un izjusto aktierspēli. Viņai patiešām sanāk spēlēt bērnu izrādēs!

Ak, un kurš gan spētu nesajūsmināties arī par vizuālo, kas ļauj elpai aizrauties un sajūsmā apbrīnot visu krāšņo un skaisto! Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anita Znutiņa - Šēve ir radījusi ko brīnumskaistu - krāšņie tērpi un visas dekorācijas ir tik dzīvas, tik spilgtas, tik skaistas! Īpaši Pasaku mežs, kurš vienlaicīgi ir gan noslēpumains, gan dzīvespriecīgs. Šī izrāde pavisam noteikti ir bauda acīm! 

Nevaru nepieminēt arī lielisko muzikālo noformējumu, un šīs oriģinālmūzikas autors ir komponists Silvestrs Zemgals. Kopā ar lipīgajiem dziesmu tekstiem šīs dziesmiņas vēl ilgi skanēja ne tikai manā galvā, bet arī bērnu balsīs bija dzirdamas pie garderobes pēc izrādes, gaidot savas jakas. Vecāki, uz šo izrādi pavisam noteikti varat vest bērnus, jo tā iepriecinās ne tikai mazos skatītājus, bet arī vecākos brāļus, māsas, vecvecākus un jūs pašus!

Lieliska aktierspēle, skaistas dekorācijas, krāsaini tērpi un lipīgas dziesmiņas (man joprojām galvā skan melodija ar vārdiem: "Uz Brēmeni, uz Brēmeni, kur laime visus sauc...", un pēc izrādes šo mēs abas vēl skandinājām vairākas dienas). Stāsts, kurš liek aizdomāties par to, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Nevar tā vienkārši padzīt no mājām kādu tikai tādēļ, ka nu viņš vairs nav vajadzīgs. Izrāde par draudzību, kas apvieno četrus dažādus dzīvniekus, lai kopā meklētu laimi, un viņi to patiešām atrod... Vai tā tiešām ir Brēmene? Un uz kuru pusi tā ir? To noskaidrosiet izrādē!

Foto: www.lelluteatris.lv, Juris Presņikovs