Ir tādi teātri, kas nebeidz mani pārsteigt, un viens no tiem ir Ditas Balčus teātris, kura izrādes ir šobrīd vērojamas jaunajā kultūras telpā "3 MĀSAS". Jau trešo nedēļu pēc kārtas man bija brīnišķīga iespēja viesoties šajā teātrī, un man tur sāk arvien vairāk iepatikties. Pēc Ditas Balčus režisētās izrādes "Re: Atmoda" noskatīšanās tikai tagad spēju visu "sagremot" un apslāpēt spēcīgās emocijas, kuras izjutu izrādes laikā un vēl vairākas dienas pēc tās. Kaut ko tik izjustu, pārliecinošu un spēcīgu jauno aktieru izpildījumā sen nebiju vērojusi! Es noticēju un pilnībā līdzdzīvoju visam, kas notika uz skatuves!
Stāsts, kura darbība norisinās 90. gadu sākumā Rīgā, kad pilsētas centrā ir barikādes, tiek ieņemts Preses nams, cilvēki paliek bez darba, jūtas nedroši, bet tajā pašā laikā arī saliedēti un ārkārtīgi drosmīgi, lai cīnītos par savu valsti un brīvību. Pāri visam tam ir pats svarīgākais - mīlestība. Tā atmostas uz kāda daudzdzīvokļu mājas jumta un ļauj pasapņot par to, kā varētu būt... Aizliegtā mīlestība, kura atmostas latviešu meitenē un krievu puisī, lai gan vēlāk izrādās, ka abi ir "ne šis, ne tas". Mīlestībai nav valodas, ne arī tautības un vecuma... Tā pārņem tevi savā varā, nejautājot, vai tu to vēlies, vai nē. Tā vienkārši notiek, un tad atliek vien ļauties tai, cenšoties arī nezaudēt prātu un nesastrādāt muļķības...
Lai gan bērni vienmēr saka, lai vecāki neuztraucas, jo viņi būs apdomīgāki un pavisam noteikti neatkārtos viņu pieļautās kļūdas, tomēr tie ir tikai vārdi... Un arī šis stāsts to apliecina, ka bērni mēdz atkārtot savu vecāku kļūdas, un tas var turpināties vairākās paaudzēs. Tomēr tāda ir mīlestība, un iemīlēšanās posmā ir grūti saglabāt veselo saprātu, jo vienmēr jau šķiet, ka ar mani tā nenotiks.
Latviešu meitenes Unas tēlā iejūtas jaunā aktrise Ance Muižniece, par kuras aktiermeistarību jau iepriekš varēju pārliecināties izrādē "Minga rēgi", kā arī seriālā "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums", tomēr šī loma mani visvairāk uzrunāja. Šķita, ka viņa patiešām ir meitene barikāžu laikā, kura ļoti pārdzīvo attiecības ar vecākiem, uzspiesto vijolspēli, atņemto sapni par aktrisi, kā arī beidzot iepazīst pirmo mīlestību... Lieliski ar savu lomu tika galā arī Pāvels Griškovs, kurš man vairāk gan bija zināms kā dziedātājs, kādreizējās puišu grupas "Latte" dalībnieks, un viņu kā aktieri redzēju tikai nesen vienā no seriāla "Ēnu spēles" sērijām. Arī šajā lomā Pāvels bija saistīts ar mūziku, gan spēlējot ģitāru, gan dziedot Viktora Coja dziesmas.
Tomēr visvairāk vēlos uzslavēt Kalvja lomas atveidotāju Igoru Šelegovsku, kurš tik ļoti pārliecinoši iejutās savā tēlā, gan izraisot smieklus, gan arī mazliet žēluma. Viņa vizuālais tēls, runas veids un izturēšanās patiešām atgādināja tā laika puišus, kas nezināja, kā izrādīt simpātijas meitenei, ar kuru bija ļoti labi draugi jau ilgu laiku, un īsti nesaprata, vai tā ir tikai draudzība vai mīlestība... Arī režisores meita Egija Silāre bija pārliecinoša savā lomā, atveidojot Unas mammu. Tik ļoti aizņemta darbā, ar savām noklusētajām sāpēm un nepiepildītajiem sapņiem, ar vēlēšanos, lai meitai nekā netrūktu, nemanot, ka tieši viņas mīlestība, uzklausīšana un rūpes ir tas, kā visvairāk Unai pietrūkst. Un es laikam vēl ilgi atcerēšos Rutas Vītiņas atveidotās Polīnas saraudātās acis, uzzinot par notikušo traģēdiju... Šķita, ka līdz ar viņu arī manā sirdī iekļūst milzīgas zaudējuma sāpes... Tieši šīs asaras arī bija visspēcīgākais brīdis izrādē, kādēļ vēl ilgi pēc tās nevarēju parunāt.
Šī ir izrāde, kura noteikti ir jāredz jauniešiem! Tā ir tik patiesa, aizkustinoša, skaista un tajā pašā laikā arī ļoti, ļoti sāpīga. Par nepiepildītajiem sapņiem, par zaudētajām cerībām, par pieļautajām kļūdām, par barikāžu laiku un mūsdienām, par dzīves pieņemšanu un rīkošanos tā, kā būtu labāk... Tā ir par mīlestību, kas reiz atmostas ikvienā no mums. Un īpašu noskaņu izrādei rada fonā skanošā mūzika, kas vēl vairāk pastiprina visu notiekošo darbību un emocijas. Dita Balčus ir iestudējusi patiešām lielisku izrādi, un ne velti tā jau ir atzinīgi novērtēta un saņēmusi Baltijas Teātra festivāla simpātiju balvu. Priecājos, ka arī mazajos teātros top tik vērtīgas un sabiedrībai vajadzīgas izrādes, kas spēj aizkustināt un uzrunāt, radot līdzpārdzīvojumu un pārdomas.
Foto: www.ditasbalcusteatris.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru