Leļļu teātra dzīvespriecīgā Sarkangalvīte

Vai var izstāstīt visiem labi zināmu pasaku tā, lai tā būtu interesanta ne tikai vecākiem, bet arī viņu bērniem? Diemžēl mūsdienās bērniem arvien vairāk sāk patikt stāsti par Bārbijām un runājošām mašīnām, nevis mūsu bērnībā tik ļoti iemīļotās pasakas par Sarkangalvīti, trīs sivēntiņiem vai Vinniju Pūku. Šogad jauno teātru sezonu iesāku ar izrādi "Sarkangalvīte", kuru Latvijas Leļļu teātrī pavisam citādākā redzējumā piedāvā režisors Valters Sīlis. Prieks vērot no malas izrādes laikā, ka pēc brīža jau arī bērni bija ierauti notikumu virpulī un skatījās izrādi ar patiesu aizrautību. Tātad mērķis ir sasniegts - izrādes komandai izdevās piekļūt mazajiem skatītājiem un ieinteresēt viņus. 

Tik ļoti labi zināmais stāsts par Sarkangalvīti un viņas došanos cauri mežam ciemos pie slimās vecmāmiņas šajā izrādē ir attēlots daudz sirsnīgāks, aizraujošāks, dzīvespriecīgāks un arī neparastāks. Izrādes dekorācijas un arī pašas lelles ir veidotas pelēkos toņos, un tik ļoti interesanti ir vērot notiekošo krāsu maiņu, kad atklājas jauna pasaule. Patiesībā pasaule ir tieši tik krāsaina, cik krāsainu un košu mēs to vēlamies saskatīt. Viss ikdienišķais un pierastais šķiet pelēks un garlaicīgs, bet viss jaunais un neparastais - tik krāsains un vilinošs. Māmiņa (Dace Vītola) bija pieņēmusi ikdienas pelēcīgumu un rutīnu, bet Sarkangalvītē (Audra Pētersone) mājoja nerimstošs dzīvesprieks, zinātkāre un drosme atklāt jaunus ceļus, iepazīt pasauli, padarīt ikdienu krāsaināku, un pat tad, ja tas nozīmē noiet no taciņas un iepazīt aizliegto mežu, nonākot vilka vēderā...

Šis stāsts lieliski parāda to, ka viss aizliegtais vēl vairāk bērniem šķiet vilinošs, un kādreiz viņi tomēr nespēs pretoties kārdinājumam, kā rezultātā tas var arī novest pie bīstamām sekām. Bērni, protams, vēlas ieklausīties vecāku norādījumos, īpaši tad, ja tā viņi ātrāk tiktu uzskatīti par pieaugušiem, bet, ja šie norādījumi skan kā aizliegumi, tad ir grūti pretoties kārdinājumam tos pārkāpt. Un, ja vēl ir kāds, kas kārdina... Izrādē vilks lieliski iekārdina zinātkāro Sarkangalvīti, parādot, kāda varētu izskatīties pasaule, ja viņa paspertu dažus soļus nost no garlaicīgās takas un iepazītu mežu daudz tuvāk. 

Dramaturgs Jānis Balodis un režisors Valters Sīlis ir veidojuši izrādi tā, lai spilgtāk parādītu arī personāžu attiecības - viņu ikdienu un attieksmi vienam pret otru. Man ļoti patika vērot Sarkangalvītes sajūsmu par vecmāmiņu (Anrijs Sirmais), viņas patieso mīlestību un apbrīnu. Tas sirsnīgums, kas bija jūtams abu starpā, ieplūda manā sirdī un aizkustināja. Ļoti patīkami aktieru balss tembri, kas lomas tikai paspilgtināja un katram piešķīra īpašu raksturu. Varēja just, ka vecmāmiņas un mātes attiecības ir tikpat vēsas, cik Sarkangalvītes un viņas mātes, tomēr pret Sarkangalvīti vecmāmiņa izturējās daudz sirsnīgāk un pat teica to, ko savai meitai nebija teikusi, ka blēņoties vajag, jo tas atbilst bērnībai.

Paldies režisoram un dramaturgam par jauno pasakas variantu! Tas patiešām aizrāva un pat tik ļoti labi zināmu stāstu padarīja par īpašu un skaistu! Man ne mirkli nebija garlaicīgi. Viss tik ļoti pārdomāts un pieslīpēts. Lielisks Uģa Bērziņa mākslinieciskais redzējums, kā to visu attēlot, un brīnišķīgā Edgara Raginska mūzika piešķīra attiecīgajām ainām atbilstošo noskaņu. Sarkangalvītes nezūdošais dzīvesprieks uzbūra smaidu ne vien manā sejā, bet arī pārējo skatītāju sejās, kas iznāca priecīgi no teātra Mazās zāles. Aizraujošā krāsu nomaiņa, smieklīgās cūciņu balsis, resnais vilks ar apēsto vecmāmiņu un Sarkangalvīti, niknais mednieks, niķīgais lietus mākonis, spīdīgās uguntiņas un krāsainie sapņi - par to visu vēl varēja labu laiku dzirdēt pēc izrādes teātra gaiteņos, un tas nozīmē, ka ne tikai man šī izrāde ir ļoti patikusi, bet arī mazajiem skatītājiem.

Foto: www.lelluteatris.lv