Dita Balčus iepazīstina bērnus ar Vācieša dzeju

Vēl viena brīnišķīga bērnu izrāde ir tapusi Ditas Balčus teātrim, par kuru nevaru neuzrakstīt un nepadalīties savos iespaidos. Jau iepriekš biju pārliecinājusies, cik aizraujošas un muzikālas izrādes bērniem veido Dita Balčus, bet šī pavisam noteikti patiks arī pieaugušajiem. Ojāra Vācieša bērnu dzejoļi lieliski papildināti ar Elizabetes Balčus oriģinālmūziku izrādē „Kas par traku, tas par traku…“, ļaujot bērniem iepazīt brīnišķīgo dzejnieku un ar aizrautību sekot līdzi visam izrādē notiekošajam, dziedot, dejojot un spēlējoties. 

Visvairāk mani pašu sajūsmināja aina ar trīs rūķiem, kuri dusmojās viens uz otru. Mūzikas instrumenti ar dažādām skaņām spēj uzburt skatītāju iztēlē brīnumainu ainu, ļaujot patiešām noticēt rūķu dusmām. Vēl vienu aizraujošu ainu paspilgtināja mūzika, attēlojot situāciju ar diviem zēniem, kas dodas uz skolu – viens ātri, bet otrs – ļoti lēni. Bez mūzikas šī dzeja tik saistoši neskanētu. Vēlos uzslavēt arī kostīmu mākslinieci Ingrīdu Zāberi, kura radījusi aktrisēm tik brīnišķīgus tērpus.

 

Visvairāk bērnu izrādēs man patīk vērot tieši mazo bērnu reakcijas, kā viņi uztver uz skatuves notiekošo. Arī šo izrādi režisore ir veidojusi tā, lai aktieri iesaistītu skatītājus, uzdodot dažus jautājumus, paspiežot roku vai liekot darīt tāpat, kā viņi. Patīkami vērot, cik aktīvi izrādē notiekošajā iesaistās bērni un ir pilnībā atvērti aktieru aicinājumiem. Bērni ir apbrīnojami skatītāji, jo viņi ir patiesi – ja patīk tas, kas notiek uz skatuves, tad aktīvi plaudē līdzi, pielien tuvāk kaut ko aplūkot vai droši uzdod kādu jautājumu, bet, ja nepatīk, tad ar savu sejas izteiksmi un ķermeņa pozām to arī atklāti parāda, vai arī pasakot vecākiem, ka vēlas doties prom. 

Izrādes „odziņa“ pavisam noteikti ir tas, ka tā notiek Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, tādējādi radot paša dzejnieka klātbūtnes efektu. Telpu iekārtojums ir viņa laikam atbilstošs, uzburot ainu, it kā mēs neatrastos šodienā. Izmantota tiek arī rakstāmmašīna, kuru dzejnieks bija iemīļojis ne tikai rakstot, bet arī veidojot dažādus zīmējumus no burtiem, kā arī izrādē piedalās rotaļlieta – viņa draugs pērtiķēns, kuram viņš lasīja savus dzejoļus. Lai izrāde būtu labāk saprotama, skatītājiem pirms tās tiek piedāvāta maza ekskursija pa muzeju, pastāstot par dzejnieka dzīves gaitām, svarīgākajiem notikumiem un ļaujot apskatīt viņa istabas. Jāatzīst, ka pati neesmu muzeju cienītāja, bet šī ekskursija bija interesanta, un bērni ar aizrautību klausījās gides stāstītajā un uzdeva vēl papildjautājumus. 

Šī ir viena no tām izrādēm, pēc kuras var pārliecināties, ka ne tikai klasiskās izrādes ar visiem labi zināmiem pasaku stāstiem spēj aizraut bērnus, bet arī dzeja un senie laiki. Pats galvenais ir tas, kā viss tiek pasniegts un cik aktīvi tiek iesaistīti mazie skatītāji, lai radītu viņos ieinteresētību. Un mūzika ir lielisks veids, kā šo uzmanību noturēt, radot skaistas dziesmiņas ar „lipīgiem“ tekstiem. Man pēc izrādes noskatīšanās vēl ilgi galvā skanēja tituldziesma, un domāju, ka to dienas gaitā dungoja vēl ilgi ne viens vien skatītājs.