Nospēlēt savu dzīvi

Divas lieliskas un apbrīnas vērtas Dailes teātra aktrises uz vienas skatuves, vienā izrādē... Izcilā un pārliecinošā, teātra karaliene Lilita Ozoliņa, kura sevi jau pierādījusi, guvusi profesionālu atzinību un kuras karjeras ceļš tuvojas beigām, un jaunā, talantīgā un daudzsološā Ieva Segliņa, kurai šis karjeras ceļš teātrī ir tik tikko sācies - ar atzinīgiem vārdiem, spožām lomām un skatītāju mīlestību. Viņas abas ir brīnišķīgas, katra ar savu dzīvesstāstu, ar saviem sapņiem un atmiņām... Šoreiz abas ir satikušās aci pret aci Lauras Grozas - Ķiberes iestudētajā izrādē "Mēdeja. Teātris", kurā ir tik daudz par dzīvi un teātri, par jaunību un vecumu, par skaistumu un bailēm no nāves... Par to, ka arī dzīve ir teātris, tikai tajā neko nevar nospēlēt vēlreiz. 

Es nezinu, kas mani vairāk uzrunāja - abas aktrises un viņu aktierspēle, atklājot dvēseles, vai teksts, kas lika nemitīgi aizdomāties un salīdzināt... Tas viss bija tik skaisti un pārliecinoši, liekot skatītājiem aizdomāties par to, cik ātri paiet dzīve un ko tā nozīmē aktrisēm. - Kā aiziet skaistums un ir bailes ieskatīties spogulī... Kā līdz ar jaunas aktrises ienākšanu teātrī parādās bailes, ka teātrim vairs nebūsi vajadzīga... Un par to, ka aktrises vienmēr runā svešus vārdus un reti kad var būt viņas pašas. 

Man prātā palika Ievas Segliņas teiktais par bailēm no vecuma un nāves: "Runā, ka pēc nāves nenoveco. Un, ja tas tā ir, tad no nāves nav jābaidās." Man šķiet, ka neatkarīgi no vecuma, sieviete vienmēr baidās zaudēt savu skaistumu un apzinās, ka tas kaut kad var notikt... Un šajā izrādē šī tēma tiek īpaši bieži pieminēta. Aktrisēm tas ir būtiski. Bet kā punkts uz "i", kas joprojām liek man aizdomāties un padara šo izrādi man īpašu, ir Lilitas Ozoliņas teiktais: "Tev vēl ir iespēja izmest no galvas visas blēņas par teātri. Dzīvo, izej pie vīra, ceļo, priecē ar savu skaistumu! Teātrī nepriecē ar skaistumu. Teātrī liek raudāt par tā bojāeju." 

Tas paspilgtina to, ar ko katrai aktrisei ir jārēķinās, izvēloties šo dzīves ceļu - ka daudz ko nākas upurēt, un ne visām izdodas savienot laimīgu ģimenes dzīvi ar veiksmīgu aktrises karjeru. Kā kāda intervijā Lilita Ozoliņa teica: "Tā ir mana dzīve, un citas man nav. Bet, ja man būtu iespēja sākt visu no sākuma, es nekad neizvēlētos kļūt par aktrisi." Tas noteikti tādēļ, ka viņa savā vecumā jau ir izgājusi tik daudz kam cauri, un apzinās, cik šī profesija ir nežēlīga un sevi plosoša. Šie izrādē izteiktie vārdi ir kā vēlme pasargāt jauno aktrisi no ilūzijas par aktrises profesiju.

Varbūt man šīs īpašās emocijas un pārdomas izraisīja arī tas, ka sēdēju 1. rindā un tik tuvu apbrīnojamajai Lilitai Ozoliņai. Tā kā šī ir viņas jubilejas izrāde, tad nebaidos teikt jūsmīgus vārdus tieši par viņu. Ak, viņa ir tik izcila, dziļa un noslēpumaina aktrise! Viena no Dailes teātra lielākajām vērtībām! Joprojām atceros asaras viņas acīs un kamolu savā kaklā, arī skudriņas caur visu ķermeni... Tik spēcīgi! Katra pārdomāta kustība, acu skatiens, izteikts vārds vai klusuma brīdis. Trauslums un stiprums vienlaicīgi. Man tika aizskartas visas sirds stīgas... To nevar izstāstīt! 

Mēdeja. Teātris from Dailes teatris on Vimeo.