Dažas izrādes ir tādas, kurās grūti saprast, ko ar to visu režisors īsti ir vēlējies pateikt un kāpēc tāds murgs vispār ir bijis jāiestudē. Tāds bija mans pirmais iespaids par Dailes teātra jauno izrādi "Mežonīgā pilsēta" Gata Šmita režijā. Tomēr es devu šai izrādei otru iespēju, un nu varu padalīties savās pārdomās arī ar jums.
Reiz kādā intervijā Dž.Dž.Džilindžers teica par lielo zāli tā: "Lielā tūkstošskatītāju zāle ir tik milzīga, ka skatītāji, kas sēž pirmajās desmit rindās redz vienu izrādi, bet skatītāji pēdējās rindās - citu izrādi." Un tam es pavisam noteikti varu piekrist. Pirmajā reizē sēdēju 17.rindā, bet otrajā reizē - 01.rindā, un redzēju divas dažādas izrādes. Secināju, ka šī pavisam noteikti ir no tām izrādēm, kuru jāskatās, sēžot tuvāk skatuvei, jo aktieru grimases ir fantastiskas, un tās ir izrādes odziņas!
Uz izrādi ir vērts iet kaut vai tikai Artūra Skrastiņa un Kristīnes Nevarauskas dēļ. Nevarauska tik izcili iejūtas savā lomā, atainojot stereotipu par bibliotekārēm, un Skrastiņa sejas grimases vien ir ko vērtas! Tāpat arī balss un dažādi jociņi. Lieliska saspēle, kas aizrauj. Abi ir mazliet citādāki, nekā esam pieraduši viņus redzēt, un tas padara izrādi interesantāku.
Nevaru nepieminēt arī Rēziju Kalniņu un Mārtiņu Poču, kuri man ļoti patika savās lomās. Lai gan Džoisas lomu nevar salīdzināt ar apbrīnojamo Marlēnu, tomēr tik un tā Rēzija savā tēlā ir lieliska. Nospēlē tā, lai paliktu atmiņā. Īpaši patīk kopīgās ainas ar Artūra Skrastiņa atveidoto Deividu Makkenu, kurās ir daudz smieklīgu joku par futbolu un drēbēm. Bet, runājot par Mārtiņu Poču, viņš mani patīkami pārsteidza un izraisīja smaidu. Lieliska saspēle ar Skrastiņu ainās, kad Poča atveidotais Leslijs atklāj Makkenam, ka viņu ir ieinteresējušas gan pienākušās vēstules, gan pats Makkena. Bet mežonīgu šo komēdiju pavisam noteikti padara kaut vai, piemēram, smieklus izraisošā gultas aina Makkenam ar nakts istabeni Rozāliju Varru (Sarmīte Rubule).
Fantastiski ir arī aktieru tērpi, kas ir veidoti tik atbilstoši tiem laikiem. Arī scenogrāfija ir apbrīnas vērta, jo oriģināli izdomāts skatuves noformējums un tas, kā pāriet no ainas uz ainu, radot sajūtu, it kā skatītājs vērotu nevis teātra izrādi, bet gan kino filmu. Šo sajūtu vēl pastiprina arī fona mūzika, gaismas pazušana un uzraksti virs skatuves...
Jāatzīst gan, ka izrāde ir bez kādas īpašas morāles un ar diezgan vāju saturu - stāsts par kādu vīrieti, kurš visu laiku iekuļas nepatikšanās. Tomēr tajā ir labi joki. Lielisks nedēļas nogales vakars, lai atslēgtos no ikdienas un vienkārši ļautos smiekliem. Pēc otrās noskatīšanās reizes vairs negribu teikt, ka tā ir slikta izrāde, bet arī kases grāvējs tas nav. Varētu teikt, ka tā ir intelektuāla komēdija tiem skatītājiem, kuriem Džilindžera joki neiet pie sirds. Ja iesiet uz izrādi ar domu, ka jābūt kaut kam ļoti labam, tad, visticamāk, vilsieties. Tomēr ir vērts arī redzēt šāda stila izrādi, lai būtu ar ko salīdzināt. Un gaumes taču ir dažādas - kas der visiem, neder nekam!
Komentāri
Ierakstīt komentāru