Pārmaiņas pēc devos apskatīt, kas notiek arī citos teātros. Pirmdienas vakaru pavadīju Spīķeros, vērojot Dirty Deal Teatro izrādi "Aklā", un jāsaka, ka man patika. Pēc izrādes palika tāda patīkama pēcgarša, kas radīja vēlmi vēl un vēl atgriezties izrādē gūto emociju varā un aizdomāties par to, cik daudz mums patiesībā ir dots.
Ļoti patika izrādes sākums, kurā ar dokumentālo īsfilmu palīdzību skatītājiem bija ļauts ielūkoties četru neredzīgu meiteņu dzīves fragmentos. Katrai no meitenēm bija savs stāsts, kas lika aizdomāties, ka arī neredzīga meitene var būt žurnāliste, spēlēt klavieres, slidot un vēl daudz ko citu darīt, lai izpaustos.
Izrādē skatītāji iepazīstas ar kādu aklu meiteni (Agnese Bordjukova), kas izstāsta svešiniekam (Kristaps Ceļmalnieks) savu stāstu dzejā caur deju. Varbūt brīžiem neuztvēru tās dejas būtību un kustības, bet jau pēc mirkļa pieķēru sevi, ka esmu tajā visā ierauta iekšā un dzīvoju līdzi. Ikdienā mēs neaizdomājamies par to, cik patiesībā mums jābūt laimīgiem, ka varam redzēt, dzirdēt, runāt, staigāt, just... Dzīvot pilnvērtīgu dzīvi! Taču, klausoties Aklās stāstu, iesāpējās sirds par to, ka starp mums ir tādu cilvēku, kuriem ir atņemta dienas gaisma. Kuri neredz savu mīļo cilvēku smaidus un asaras, kuri neredz sauli un mēnesi, kuri dzīvo tumsā... Īpaši aizdomājos par Aklās izkliegtajiem vārdiem svešiniekam: "Tu vari aizvērt savas acis, kad tās ir nogurušas, un pēc tam atvērt. Tu redzi dienas gaismu. Es vairs ne." Neredzīgs cilvēks, kurš pēkšņi ir kļuvis akls, jūtas kā no citas planētas, kā nepiederīgs šai pasaulei. Un tādēļ arī Aklā izrādē saka: "Es esmu viena, es esmu sala..."
Izrāde ar interesantu horeogrāfiju, ļaujot labāk izprast Aklās sajūtas, viņas iekšējo pasauli, cīņu ar sevi un sāpēm, pārmaiņām, apjukumu, bailēm... Ir vērts noskatīties un aizdomāties, ka jānovērtē to, kas mums ir dots.
Komentāri
Ierakstīt komentāru