Karaliene pret karalieni. Mīlestība pret varu. "Marija Stjuarte"

17. septembrī tika atklāta Dailes teātra jaunā jubilejas sezona, un sākums tiešām bija iespaidīgs - ar Dž. Dž. Džilindžera režisēto izrādi "Marija Stjuarte". Izrāde nebija no tām vieglākajām - ne aktieriem, ne arī skatītājiem. Tās laikā varēja izjust visdažādākās emocijas, dzīvot līdzi aktieriem un viņu sajūtām - ticēt un cerēt, nosodīt un attaisnot, mīlēt un nīst... 

Izrādes saturu nav vērts atstāstīt. To pašam ir jāredz. Tikai īsi varu teikt tā: divas karalienes, cīnīdamās par varu, patiesībā tikai vēlas mīlēt un būt mīlētas. Bet vīrieši, cīnoties par karalieņu mīlestību, patiesībā tikai grib sagrābt varu. Tronis uzliek viņām pienākumu, tomēr dziļi sirdī arī viņas vēlas to pašu, ko ikviena sieviete - mīlestību.

Lai labāk izprastu abas karalienes, viņu rīcības un domas, pirms izrādes vajadzētu nedaudz iepazīties ar leģendu par Mariju Stjuarti, karalieni Elizabeti un viņu abu saistību. Tā, kā es to nebiju izdarījusi, sākums man bija nesaprotams, tāpēc šķita nedaudz garlaicīgs, bet izrādes beigas bija kaut kas vārdiem neaprakstāms - wouw!

Kad Marija Stjuarte devās pretī savai nāvei, man kaklā sakāpa kamols un acīs sariesās asaras. Spēcīgās emocijas pastiprināja mūzika, kura lika sirdij pukstēt straujāk un pat brīžiem pārstāt pukstēt - tā lieliski papildināja izrādi un radīja pareizo noskaņu. Arī dekorācijas un gaismas bija trāpīgas, kā arī, protams, aktieru tērpi, liekot skatītājiem atgriezties tālajā 16.gadsimtā. Un pašas karalienes - Vita Vārpiņa un Rēzija Kalniņa... Tik cēlas, cietsirdīgas un graciozas, bet tajā pašā laikā arī trauslas, sirdī vājas un bezspēcīgas..

Caur ķermeni izskrēja skudriņas, kad abas karalienes satikās aci pret aci, gaidot, kas notiks, kā arī tajos brīžos, kad Elizabete devās uz savu troni, kurš atradās skatītāju rindās - viņa gāja graciozi un ar paceltu galvu kā īsta karaliene. Smaidu sejā izraisīja Elizabetes un grāfa Lestera ļaušanās abu mīlestībai, dauzīšanās un smiekli.

Satraukumu izjutu, kad Elizabetei jāparaksta nāves spriedums, zālē nodziestot gaismām un publikai iekļūstot viņas sirdsapziņā - iztēlojos, kā rīkotos es un kā būtu pareizāk. Bet līdzjūtību un bailes izjutu, kad valsts sekretārs, izlaizdams no rokām svarīgu dokumentu, saprata, ka nepaliks nesodīts.

Ja meklē humoristisku un mūsdienīgu izrādi, tad šī noteikti nav tā pareizā izvēle. Jābūt gatavam izdzīvot dramatiskus un traģiskus notikumus, iepazīties ar vēsturiskiem notikumiem un rēķināties ar izrādes beigām, kas nebeidzas ar vārdiem "..un tā viņi dzīvoja laimīgi". Klasika, kaislība, vienkāršība un traģēdija. Režisors un aktieri paveikuši lielisku darbu, radot šo izrādi un izveidojot tieši tādus šos varoņus. Ar katru nākošo izrādi varoņi kļūs vēl spilgtāki. Lai izrādei ilgs mūžs!