Ja runa ir par teātri un man iemīļotas grāmatas "pārlikšanu" uz skatuves, tad mani var ieinteresēt un aizraut tik ļoti, ka esmu gatava braukt skatīties izrādi pat diezgan tālu ārpus Rīgas. Tā nu 3. novembrī devos uz Jaunlutriņu tautas namu, lai vērotu latviešu rakstnieces Daces Judinas lugas "Septiņi vakari" pirmizrādi Sandras Mednes režijā. Ozolu dzimtas stāstu izspēlēja Jaunlutriņu amatierteātra aktieri, bet par izrādes muzikālo noformējumu parūpējās komponists Arturs Nīmanis.
Vai esat aizdomājušies par savu dzimtu un to, kā radies jūsu uzvārds? Par jūsu mājām un to, kas pirms jums tajās dzīvojuši? Vai spējat sajust un saklausīt mājas sirdspukstus un elpu? Māja ir dzīva. Tā ir daļa no jums, tāpat kā jūsu senči. Un jūs esat daļa no viņiem. Katrai mājai ir savs stāsts. Ļaujiet tai to izstāstīt!
Tiklīdz atvērās priekškars un uz skatuves parādījās Katrīna (Randa Ķeņģe) un Mārtiņš (Māris Mednis), aplūkojot nesen iegādāto "Ozolu" māju, jutos kā apburta, un man aizrāvās elpa. Scenogrāfijā viss šķita tik atbilstošs un pārdomāts. Īpaši patika veco laiku mēbeles. Tās radīja vajadzīgās latviskuma un tā laika sajūtas. Man tik ļoti gribējās kā Katei - ar plaukstu viegli pārbraukt pār galdu un sajust to senlaicīgumu, mājas dvēseli un tos, kas pie šī galda sēdējuši pirms viņas. Savās domās arī tajā gultā pasēdēju un pagulēju.
Katrai no izrādes ainām ir būtiska nozīme šajā dzimtas stāstā, un dažas no tām man vairāk par citām iespiedās atmiņā. Spēcīgi uzrunāja Ziemassvētku aina ar strēlnieka pārnākšanu, raisot kamolu kaklā, un 1941. gada aina šo kamolu padarīja vēl lielāku. Arī aina, kurā Ivars Bite (Modris Mednis) uz "Ozoliem" pie vecāsmātes Elzas (Silva Rēfelde) atved ciemos savu sievu Maiju, to smaguma sajūtu palielināja. Aizraujoša Lauras Balamovskas aktierspēle, pārliecinoši iejūtoties Maijas tēlā. Neko pielikt, neko atņemt! Tik spilgta un atmiņā paliekoša. Patīkamākais pārsteigums izrādē, jo tik ticami tika galā ar šo lomu. Apmēram tādu viņu biju arī iztēlojusies, kad lasīju autores sarakstīto grāmatu. Arī Maijas asais dialogs ar Elzu bija pārliecinošs, un lieliska saspēle viņai arī ar vīru. Ļoti spēcīgi uzrunāja Īrijas aina un visi iesaistītie, vienīgi abi mazākie bērni varbūt varēja būt dzīvīgāki, bet nu nekas. Mazās Kates (Aleksa Vilne) monologs to pēc tam atsvēra, jo viņas izteiktie vārdi iespiedās manā sirdī un atmiņā dziļi, dziļi... Un tikpat nozīmīga kā pirmā aina, tā arī pēdējā tāda ir, kurā Mārtiņa izteiktie vārdi aizkustināja līdz asarām acīs. Tumsā pirms aplausiem centos tās ātri noslaucīt.
Artura Nīmaņa oriģinālmūzika paspilgtināja iestudējuma katras ainas vajadzīgo noskaņu. Brīžiem mūzika spēj pateikt vairāk kā vārdi. Un Artura radītā mūzika to spēj. It īpaši mirkļos, kad dvēsele sāpēs kliedz un sirds lūzt. Tā bija vairākkārt.
Lai gan fiziski sēdēju krēslā, tomēr manis nebija zālē, jo es patiešām ar visu sirdi biju "Ozolos". Bieži tā negadās, ka tieku ierauta tik ļoti stāstā, darbībā, sajūtās un nepamanu ne to, kas notiek apkārt, ne arī, kā paskrien laiks. Jaunlutriņu amatierteātra iestudējums "Septiņi vakari" Sandras Mednes režijā pagāja vienā elpas vilcienā un mazliet ar mazumpiegaršu. Stunda paskrēja zibenīgi ātri. Visa radošā komanda un aktieri ir izdarījuši milzīgu darbu. 22 aktieru trupa - tas ir vareni! Un ikviens ielika daļu no savas sirds, lai "Ozolu" mājas un dzimtas stāstu izstāstītu skatītājiem.
Jā, varēja manīt pirmizrādes uztraukumu (dažiem mazāk, dažiem vairāk), bet tik un tā ļoti priecājos par ikvienu no aktieriem, un tās dažas ainas, kurās man mazliet kaut kas pietrūka, ir sīkums. Gaidīju kamolu kaklā un līdzpārdzīvojumu, jo zināju, cik šis stāsts ir sāpīgs, un to arī izjutu. Ļoti ceru, ka iestudējums dosies viesizrādēs ne tikai novembrī, kad tik daudz domājam par mūsu valsts simtgadi, bet arī pēc tam tiks rādīts vēl citos pagastos un novados. Aiciniet ciemos un ļaujiet izrādei dzīvot! Brauciet skatīties, atcerieties vēsturi, līdzdzīvojiet, aizdomājieties par savu dzimtu un mājām, kā arī novērtējiet to, kas jūs esat un kādas ir jūsu saknes!
Foto: Krists Čaupals
Komentāri
Ierakstīt komentāru