Mirklis teātra pasaulē

Marlēna iemirdzas uz Dailes teātra skatuves

2011-11-27T13:03:00.000-08:00

Kaut ko tik skaistu es redzēju pirmo reizi dzīvē! Es zināju, ka būs labi, bet ka būs tik labi... Trūkst vārdu! Ilgi gaidītais Raimonda Paula, Evitas Mamajas un Leona Brieža mūzikls "MARLĒNA" ir piedzīvojis savu pirmizrādi, un jau ģenerālmēģinājumā skatītāji to novērtēja ar ovācijām vairāk nekā 5 minūšu garumā, stāvot kājās un veltot skaļus aplausus visai izrādē iesaistītajai komandai - jo īpaši Rēzijai Kalniņai un Maestro.

Izrāde vienā elpas vilcienā! Stāsts sākas ar pavisam citādāku Marlēnu - gultā guļošu, klusējošu, ar viskija pudeli rokā un nogurušu seju. Tā nav tā Marlēna Dītriha, kādu sabiedrība mīl, kādu visi pazīst. Arī skaisti klusēt un uzrunāt skatītājus ar skumjām acīm ir jāmāk - Rēzija to spēj! Ierodoties kino režisorei Lenijai Rīfenštālei un paziņojot par filmas uzņemšanu ar Marlēnas piedalīšanos, jau pēc mirkļa šī persona pārtop par tik iemīļoto Marlēnu - Lolu Lolu no filmas "Zilais eņģelis". Skanot aplausiem, uz skatuves parādās Maestro, un nu tik var sākties!

Mūziklā Marlēnu iespējams iepazīt tik dažādu - gan stipru sievieti, gan trauslu un ievainojamu. Draiska, starojoša, vulgāri izaicinoša, ar nolaistu vienu zeķi un atsegtām mežģīņu biksītēm - tāda uz klavierēm sēž Marlēna un pozē kino režisoram Džosefam fon Šternbergam. Tērpusies garā, baltā kleitā ar boa spalvām ap piedurknēm, viņa līdzinās eņģelim, un lieliski izceļas uz pārējo dejotāju fona! Melnā fraka un cilindrs galvā padara viņu vīrišķīgāku, tomēr joprojām saglabā viņas noslēpumainību un varu pār tiem, kas viņu mīl. Pavisam izrādē varam redzēt 10 dažādus tērpus, kuru māksliniece ir Ilze Vītoliņa, un katram tērpam ir savs stāsts.

Rēzija Kalniņa un Artūrs Skrastiņš pavisam noteikti ir Dailes teātra zelta tandēms - aina, kurā Marlēna un Remarks dzied dziesmu par Boniju un Pumu, kā viņi viens otru dēvē, liek sirdij pukstēt straujāk un elpai aizrauties. Līdzīgas sajūtas mani pārņēma, kad Marlēna dejoja Tango ar sešiem puišiem melnos uzvalkos un Hemingveju - tik izjusti un dzīvi!

Īpaši patika Marlēnas ierašanās pie kara flotes - dzīvespriecīga un humoristiska aina, kurā varējām dzirdēt arī slaveno Dītrihas dziesmu "Lili Marlene". Bet kaisles pilna aina ir Koko Šaneles un Marlēnas tikšanās - profesionāla saspēle! Sirdij ietrīsēties un kaklā sakāpt kamolam liek otrajā cēlienā Marlēnas un viņas meitas Marijas dialogs - Marlēnas pārmetumi par gaidāmo bērnu un Marijas pārmetumi par to, ka mamma nekad nav bijusi blakus, ka viņa nekad nevienu pa īstam nav mīlējusi.

"Kad es nomiršu, es gribētu, lai manu ķermeni apglabā Parīzē. Savu sirdi es gribu atstāt Anglijā, bet Vācijā - neko." - šie vārdi tiek izteikti brīdī, kad no gaisa pie Dīvas kājām nokrīt kaudze ar baltām rozēm, un tie man diezgan spēcīgi iespiežas atmiņā. Šķiet, ka kaklā sakāpušais kamols mani nosmacēs... Tad atceros vēl vienu Marlēnas citātu: "No nāves nav jābaidās. Jābaidās ir no dzīves."

Aizkustinošas beigas, kad Marlēna iepazīstina publiku ar savu Maestro, sakot: "Laiks, kas pavadīts ar Maestro, bija visskaistākais, visapbrīnojamākais. Tā bija mīlestība. Un lai met man ar akmeni tas, kurš uzdrīkstēsies." Bet arī viņš, tāpat kā visi pārējie vīrieši Marlēnas dzīvē, aiziet, atstājot viņu vienu... Paliek tikai viņa, mūzika, atmiņas un sapņi. Vientulība.

Rēzija Marlēnas lomā bija tik ticami iejutusies, ka šķita, ka viņai nekas nav jāpietēlo. It kā mūzikls būtu par viņu pašu. Žesti, mīmika, balss - pati Marlēna Dītriha! Apbrīnas vērta! Tikai Rēzija spēj tā aizskart skatītāju sirdis, liekot izjust visdažādāko emociju gammu, elpai aizrauties, sirdij sažņaugties, kaklā sakāpt kamolam, acīs sariesties asarām un pēc izrādes radīt vēlmi klusēt! Šī noteikti ir viena no labākajām un profesionālākajām Dailes teātra izrādēm, un ticu, ka tā būs kases grāvējs!

Video fragmentus no izrādes varat noskatīties šeit: http://epadomi.lv/izrade/video/27112011-marlena_sak_uzvaras_gajienu_uz_dailes_tea

TOBĀGO Dikļu pilī - sapnis, kas kļuvis par īstenību

2011-09-14T05:44:00.000-07:00

Lai gan pagājis jau mēnesis kopš šī projekta noslēguma, tomēr sajūtas sirdī palikušas siltas, siltas, un neizsakāms prieks par šo daudzo bērnu un jauniešu sapņu piepildījumu. Pirms četriem mēnešiem tika izsludināta pieteikšanās projektam "Satikšanās teātrī", kura patronese bija izcilā latviešu aktrise Rēzija Kalniņa, un tā nu 9.augusta rītā no visas Latvijas sabrauca 39 jaunieši un bērni, lai piedalītos meistarklasēs pie Latvijā atzītiem pasniedzējiem un piepildītu savu un arī projekta organizatoru sapni, iestudējot 5 dienās Ulda Marhilēviča dziesmu spēli "Tobāgo" Dikļu pils 2.Dārza svētkiem.

"Sveicināti darba nometnē!" bija Rēzijas uzruna jauniešiem, un tā tiešām bija nometne, kurā tika ieguldīts pamatīgs darbs, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Pie Dailes teātra jaunās režisores Lauras Grozas jaunieši mācījās uzticību, komandas darbu un paļaušanos vienam uz otru, pie Ainas Matīsas tika apgūta publiskā runa, mikrofons un pirmā ziņu lasīšana...

Par sava veida dvēselisko atpūtu un miera atgūšanas rituālu kļuva dziedāšanas nodarbības pie Ievas Pļavnieces, bet horeogrāfe Inga Krasovska lika aizmirst tādus vārdus kā "es nevaru", "man nesanāk", "pārāk grūti", liekot dejot no visas sirds un tā, kā vēl nekad agrāk.

Protams, visnozīmīgākā un satraukumiem bagātākā bija nometnes noslēguma diena jeb izrāde "Tobāgo", kurā bija iespēja piepildīt savu sapni un spēlēt kopā ar lieliskiem Dailes teātra aktieriem kā Artūrs Skrastiņš, Valdis Liepiņš, Ieva Pļavniece, Sarmīte Rubule, Lilita Ozoliņa, Ērika Eglija u.c. Taču nemaz jau tik skaisti viss nebija - pazuda elektrība, sākās negaiss, aizkavējās izrāde... Pārbaudījums nometnes dalībnieku sapņiem, taču kopīgi tika nolemts, ka izrāde tik un tā tiks spēlēta pat negaisa laikā!

Lai vai kā - šis tomēr ir stāsts ar laimīgām beigām, jo līdz ar pirmajām izrādes mūzikas notīm lietus rimās un caur mākoņiem izspraucās saules stari, aktieru un nometnes dalībnieku sejās parādījās smaids. Vārdos nevar to izstāstīt, cik skaista un emocijām bagāta bija šī īpašā "Tobāgo" izrāde, jo ikviena bērna un jaunieša acis mirdzēja no laimes - viņu sapnis bija piepildījies. Viņi bija uz vienas skatuves kopā ar iemīļotiem aktieriem, iejūtoties Katrīnes Pasternakas un Harija Spanovska bērnu lomās, vai uz brīdi kļūstot par Laura Subatnieka sievu...

Emocionāli skaists bija brīdis, kad viena no mazākajām nometnes dalībniecēm izpildīja dziesmu kopā ar Artūru Skrastiņu. Arī aktieri un projekta patronese Rēzija Kalniņa, pasniedzēji un organizatori bija apmierināti ar paveikto. Tā ir vērtība! Man prieks, ka es varēju just līdzi ikdienu manai mīļajai draudzenei un redzēt viņas prieku un asaras, kad viņas sapnis beidzot kļuva par īstenību. Ja kaut kam ļoti tic, tad tas piepildās!

Divas Frīdas Rēzijas monoizrādē

2011-08-07T16:46:00.000-07:00

Kad es Dailes teātra programmiņā izlasīju, ka tiks iestudēta Rēzijas Kalniņas monoizrāde, es jau zināju, ka šī izrāde noteikti būs īpaša un ka tā izdosies. Par to nebija šaubu, jo, ja Rēzija kaut ko dara, tad viņa to dara par visiem 100% un vēl vairāk. Kā viņa pati reiz teica: "Tā, lai nepaliek iespēja, ka varēja vēl labāk." Par Frīdu Kalo es iepriekš neko nezināju, vien biju dzirdējusi, ka viņa esot meksikāņu gleznotāja. Tā kā man patīk iepriekš mazliet sagatavoties izrādēm, tad ielūkojos nedaudz viņas biogrāfijā, lai uzzinātu, ar ko viņa ir tik īpaša.

Izrādes sākumā Rēzija ienāca zālē, turot rokās marioneti, kas līdz viduklim bija kā piemīlīgs skelets, bet, apgriežot otrādi, kļuva par Frīdu - otru lelli. Jau šajā brīdī tika veidots dialogs ar skatītājiem, kas bija tik īpašs visas izrādes laikā un piešķīra tai vēl emocionālāku noskaņu. Kamerzāles vidū izveidotā istaba, kura no skatītājiem bija norobežota ar marlei līdzīga auduma sienām, ir kā pavisam cita pasaule. Un Rēzija, ieejot tajā, vienā acumirklī pārtapa par Frīdu, ļaujot skatītājiem redzēt šīs pārmaiņas. Frīda, gatavojoties savai izstādei Meksikā, izstāstīja mums savu dzīvesstāstu. Un ne jau tā vienkārši, bet gan tā, lai ikvienam saskrietu asaras acīs, kaklā sakāptu kamols un sirds iesāpētos.

Ne vienu vien reizi man acīs saskrēja asaras. Cenšoties aizsniegt savu kleitu uz pakaramā, Frīda nokrita zemē. Tieši man pie kājām. Viņa pacēla galvu, ieskatījās man acīs un stāstīja par to, ka viņai būs jāamputē viena kāja, citādāk viņa nekad vairs nevarēšot staigāt. Viņa to stāstīja tā, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Jāatzīst, ka man bija grūti noturēt šo acu kontaktu. Varbūt tāpēc, ka man ir bail no tumšām acīm, vai varbūt tāpēc, ka es sajutu viņas sāpes. Un tad viņa salūza. Kliedzot to, ka viņa vairs nevar šīs sāpes izturēt, parādījās otra Frīda. Tā, kurai arī sāp, kurai arī ir sirds krūtīs un kura arī vēlas būt mīlēta, novērtēta un laimīga. Esot Djego ēnā, viņa tāda nejutās. Puskrēslā, stāvot kājās, atstutējusies uz spieķīša, un izstāstot, kā viņa pieķērusi Djego kopā ar viņas māsu, šķita, it kā kāds iedurtu dunci tieši sirdī. Šo brīdi vēl paspilgtināja mūzika un spožā gaisma, kurā Frīdas melnās acis spīdēja un tajās bija manāmas norītās asaras.

Caur ironiskiem smiekliem Frīda atklāja savu dzīvi, un tādu viņu visi bija pieraduši redzēt, tomēr, esot vienatnē, atklājās pavisam cita Frīda - tā, kura cieš, kura mīl par spīti visam, kura tic un piedod, un kura jūtas vientuļa. "Es - Frīda Kalo" ir izrāde, kas emocionāli ievaino sirdi un pēc tam katram pašam ir jāatrod iespēja, kā to atkal sadziedēt. Domāju, ka nevienu no zālē sēdošajiem skatītājiem neatstāja vienaldzīgu šī izrāde. Režisore Laura Groza un viena no Dailes teātra labākajām aktrisēm Rēzija Kalniņa ir ieguldījušas pamatīgu darbu izrādes tapšanā, un skatītāji to tiešām novērtē. Manuprāt, neviens cits nespētu labāk nospēlēt Frīdu, kā vien Rēzija, bet nu man jau vispār patīk viss, ko viņa dara.

http://tv.delfi.lv/video/P6hJU5fH/

Kurš nogalināja Mocartu?

2011-08-07T14:09:00.000-07:00

Lai gan pamatskolā viens no maniem iemīļotākajiem mācību priekšmetiem bija mūzika, tomēr par klasisko mūziku es nekad neesmu bijusi sajūsmā. Un tas radīja mazliet bailes, ka man gandrīz trīs stundas būs jāklausās Mocarta komponētā mūzika Dailes teātra izrādē "Amadejs", bet man patīk eksperimentēt ar teātra izrāžu repertuāru. Un bija tā vērts!

Šīs izrādes zvaigzne pavisam noteikti ir Artūrs Skrastiņš un viņa atveidotais Saljēri. Par to arī liecina pēc katras izrādes skatītāju atzinība un ovācijas, pieceļoties kājās. Arī es piecēlos. Vienkārši bija sajūta, ka ir jāceļas, lai šādi pateiktu paldies par izcilo izrādi gan Skrastiņam, gan režisoram (Jans Villems van den Boss) un visai pārējai komandai. Ikvienam aktierim savā karjerā gadās kāda īstā loma, ar kuru paspīdēt un pierādīt sevi, ar kuru aizskart skatītāju sirdis, un šī noteikti ir viena no tādām Skrastiņa karjerā. Tik perfekti nostrādāta, līdz pēdējai niansei - tā, lai nav kur piesieties. Atliek tikai vērot un apbrīnot.

Patīkami pārsteidza arī ar savu aktiermeistarību Artūrs Dīcis Mocarta lomā. Noticēju viņam, dzīvoju līdzi, un ticu, ka ar katru izrādi loma tiks noslīpēta vēl un vēl, lai būtu izcili. Arī Ilzes Ķuzules - Skrastiņas atveidotā Mocarta sievas Konstances loma bija apbrīnas vērta. Maiga, koķetējoša, trausla, dzīvespriecīga un azartiska - tāda man šķita Konstance.

Tā kā izrādē būtiska bija mūzika un pats stāsts par abiem komponistiem, tad dekorācijas nebija tik svarīgas. Ar video projektoru tika panākts vēlamais efekts, lai skatītājiem radītu īsto noskaņu un lai viņus ievilinātu Vīnes dzīves valstībā. Toties tērpi - tie tik bija kaut kas! Neaprakstāmi! Tērpu māksliniece Ilze Vītoliņa radījusi ko īpaši skaistu un laikmetam atbilstošu, kaut ko neredzētu un apbrīnas vērtu. Papīrīgie tērpi bija galvenais uzsvars izrādē, un tie lieliski izcēla krāšņo Mocartu.

Nebaidos teikt, ka šī ir viena no pēdējā laikā izcilākajām Dailes teātra izrādēm. Izrāde, kas pilnībā ievilina savā pasaulē un atstāj pēdas sirdī. Vēl ilgi domas klejoja prātā, neļaujot naktī aizmigt - kurš tad nogalināja Mocartu? Skudriņas caur manu ķermeni, un prieks, redzot visu zāli pieceļoties kājās. Uz šo tiešām ir vērts aiziet, un noteikti nenožēlosiet, ka esat veltījuši trīs stundas no savas dzīves vienai teātra izrādei.

Ar vīru tiešām nav viegli

2011-08-03T05:47:00.000-07:00

Ja vēlaties 2 stundas bez apstājas smieties, tad šī izrāde būs īstā izvēle - Dž. Dž. Džilindžera režisētā komēdija "Ar vīru nav viegli" Dailes teātrī. Patiesas dzīves situācijas lieliski savītas kopā ar pamatīgu humora devu. Varbūt sākumā šķitīs tāda pati izrāde kā "Ja mana sieva uzzinās", tomēr otrais cēliens būs pavisam atšķirīgs.

Kas notiek, kad sieva un vīrs beidzot nolemj doties kopīgās vakariņās, bet savu dzīvokli atļauj izmantot saviem labākajiem draugiem? Un ne jau vienmēr iecerētais izdodas, kā plānots... Kā tas notiek šajā gadījumā, kad dzīvoklī mīlas rotaļām nodoties plānoja pārāk daudz cilvēku, lai izbaudītu lielisko guļamistabu un apaļo gultu. Uz šo jautājumu atbildi noteikti jau nojaušat...

Es jau zināju, ka gan jau drīz Intaram Rešetinam atkal būs loma, kurā viņš varēs paspīdēt ar savu talantu! Izcili! Viņa atveidotais Alisters ir modīgs dizaineris, kurš ar savu izturēšanos dažiem krīt uz nerviem, bet dažiem pat ļoti patīk. Rešetinam tik ļoti labi izdevās šo lomu atveidot, ka nevarēju vien beigt apbrīnot. Domāju, ka ne vienu vien skatītāju viņam izdevās pārsteigt.

Lielisks aktieru sastāvs un tēlojums. Vitas Vārpiņas Džoanna ir pilnīgi pretēja Marijai Stjuartei - eleganta, mazliet noslēpumaina, toties draiskulīga, bet ar atturību. Ar apbrīnu uzlūkoju Vārpiņu un viņas aktierspēli, radot ne vienu vien komisku situāciju. Abi ar Intaru Rešetinu visas izrādes laikā nebeidz pārsteigt. Īpaši man patika ainas guļamistabā un arī otrajā cēlienā tās ainas, kad bija daudz jāmelo un jācenšas pašiem savos melos nesaputroties.

No donžuāna par nūģisku vīru kļuvis Ģirts Ķesteris - darbaholiķis, kurš uzskata, ka laulībā sekss nav nemaz tik būtisks. Patīkami pārsteidza ar savu aktierspēli Sarmīte Rubule, kura atveidoja seksīgu un pēc piedzīvojumiem kāru sievieti. Patiesībā, viņa arī ir tā, kura radīja to visu lielo jezgu, dēļ kuras radās ne viens vien pārpratums un komiskas situācijas.

Kā vienmēr apburošs savā lomā bija šarmantais Juris Žagars, atveidojot brunču mednieku Henriju, kurš īpaši sasmīdināja skatītājus neveiklās situācijās kopā ar Ģirta Ķestera atveidoto Filipu. Ne vienu reizi vien šķita, ka abi draugi ir kas vairāk kā draugi, un tas izraisīja neskaitāmus pārpratumus un smieklus līdz asarām skatītājiem.

Visu izrādes laiku apbrīnoju ne vien pašus aktierus, bet arī dekorācijas. Tās košās krāsas un interjets - wouw! Ļoti patika violetie un oranžīgie toņi un interesantais dizains, piemēram, guļamistabā griestu lampas vietā izmantotā laterna. Rešetina atveidotais interjera dizaineris Alisters bija tiešām pacenties, lai radītu ko oriģinālu. Bet, ja tā nopietni, tad īstā uzslava ir Kristapam Skultem.

Nebeidzami pārpratumi, muļķīgas situācijas, neizbēgami meli un, pats galvenais, daudz humora un smiekli līdz asarām, kurus skatītājiem ļauts izbaudīt visas izrādes laikā. Ne ar vienu jau nav viegli, bet ar tiem vīriem jo īpaši... Tas nu ir skaidrs!

Mīlā un karā visi ieroči atļauti

2011-07-06T07:11:00.000-07:00

Ja jums ir aizspriedumi pret rupjībām, un, jau izdzirdot vārdu sekss, jūs samulstat, tad uz šo izrādi nav vērts iet. Toties, ja jums ir laba humorizjūta un nesarkstat, kad tiek publiski apspriesta seksuālā dzīve, tad šī izrāde ir jāredz!

"Domino teātra" piedāvātā Vudija Alena izrāde "Sekss un grēkpilsēta" ne būt nav līdzīga slavenajam seriālam par četrām draiskām draudzenēm. Izrādes pamatā ir stāsts par Ņujorkas augstāko sabiedrību un četriem draugiem, kuri izrādās ir vēl ciešāk saistīti, nekā sākumā šķita - daudz melu, nodevības, neuzticības, ņirgāšanās, naidu un sāpju...

Rēzijas Kalniņas atveidotā psihoterapeite Filisa Rigsa darbā risina visu citu problēmas, bet ir vienīgā, kas neredz pati savējās. Viņas laimīgā laulība ir izjukusi, jo vīrs viņu ir pametis citas sievietes dēļ. Un, uzaicinot ciemos savu draudzeni, lai pastāstītu par notikušo, sākas īstā jautrība. Strīdu laikā, kas šajā izrādē ir patiešām daudz, un iedzerot vairāk alkoholu, rodas lielāka drosme runāt tieši un bez aplinkiem, izmantojot arī necenzētus vārdus, rezultātā - atklājas daudz kas gadiem noklusēts. Nevaru neuzslavēt Rēzijas aktiermeistarību - to cēlumu, pārliecību, sievišķību un eleganci. Lai arī kādi vārdi nāktu pār Filisas lūpām, šīs īpašības saglabājas. Un mamma man atzinās, ka arī viņas mīļākā aktrise ir Rēzija. Tā jau saka - ābols no ābeles tālu nekrīt...

Santas Didžus atveidotā Kerola patiesībā izrādās vēl lielāka maita, nekā varētu šķist - ērti iefiltrējusies Filisas draugu kompānijā, nolēmusi, ka viņa vēlas ko vairāk - arī Filisas vīru. Un, cenšoties aizstāvēties un mazināt savu vainu, no viņas lūpām dzirdēsiet diezgan populāro frāzi "Mēs nevēlējāmies nevienu sāpināt! Tā vienkārši notika!"

Ivara Kalniņa atveidotā Filisas vīra Sema Rigsa parādīšanās izraisa apbrīnu. Nenoliegšu, arī viņš ir viens no tiem aktieriem, kurus apbrīnoju. Vīrišķība, rupjā balss, valdzinošais smaids - kā radīts tādam vīrietim, kam patīk izklaidēties un laist pa kreisi, jo dāmas nespēj šim šarmam turēties pretī. Arī ne Dailes teātra jaunās aktrises Ērikas Eglijas varone Džuljeta, kura tikai vēlāk saprot, ka patiesībā vēlas vēl daudz ko dzīvē sasniegt un kāzām nav gatava. Varbūt par šo atklāsmi jāpateicas Hovardam, kuru atveido Merģers Eglinskis, vai varbūt viņai pašai, ka beidzot ir sadzirdējusi, ko saka sirds...

Lai gan jau pats izrādes nosaukums atklāj stāsta galveno tēmu, tomēr tā ir patīkami savīta kopā ar humoru un reālām dzīves situācijām - tā, ka varēsiet arī par šo to aizdomāties. Un beigas jau gandrīz vienmēr ir laimīgas. Katrs saņem pēc nopelniem. Dažs labs arī lodi pakaļā...

Ābels un viņa sievietes

2011-05-13T13:47:00.000-07:00

Pēdējā laikā bieži sanācis redzēt patiešām labas izrādes, un Mihaila Gruzdova režisētā izrāde "Ābels un Olga" tāda tiešām ir. Izrāde, kas vēl ilgu laiku sirdī saglabājusi tās neaprakstāmās, spēcīgās un arī sāpīgās sajūtas. Tās vēl pastiprināja mūzika un Kamerzāles intīmā gaisotne. Uz šo man bija diezgan grūti tikt, jo gripas dēļ nācās atlikt teātra apmeklējumu, un tikai ar trešo biļetes pirkšanas reizi es beidzot arī pati redzēju. Bet ne velti ir teiciens, ka "labs nāk ar gaidīšanu".

Ābels un viņa sievietes. Viņa bezmērķīgā un izšķērdīgā dzīve. Viņa iztēle un atmiņas. Sevis meklēšana un iepazīšana. Šī ir izrāde, kas neatstāj vienaldzīgu. Emocijas bija tik spēcīgas, ka brīžiem pat šķita, ka arī manu dvēseli kāds tūlīt iedragās. Un par šīm emocijām jāpateicas lieliskajam aktieru sastāvam - Artūram Skrastiņam, Ievai Pļavniecei, Rēzijai Kalniņai, Initai Dzelmei, Gintam Andžānam un pārējiem aktieriem.

Artūra Skrastiņa atveidotais Ābels tik perfekti nostrādāts tēls, līdz pēdējai niansei. Brīžiem radās vēlme viņu nosodīt par tik vieglprātīgu izturēšanos pret sievietēm, par tik vienaldzīgu izturēšanos pret dzīvi, naudu un apkārtējiem cilvēkiem. Centos izprast viņa rīcību, iztēloties, kas notiek viņa prātā un kā var dzīvot bez mērķiem. Bet Ābels var! Viņš dzīvoja šodienai, šim mirklim, ar sapņiem par vakardienu, par mīlestību, cerot, ka reiz kļūs laimīgs...

Īstu apbrīnu manī izraisīja Ievas Pļavnieces Olga. Tā šķita tik dažāda - tik trausla un tik stipra, tik maiga un tik skarba, tik laimīga un tik sagrauta. Gadiem ejot, arī viņas Olga mainījās, un tad ar apbrīnu varēju noraudzīties uz viņas cēlumu un eleganci. Elpa aizrāvās! Ar šo lomu pavisam noteikti Pļavniece mani patīkami pārsteidza, un tā man šķiet viena no labākajām viņas lomām.

Vēl īpaši izcelt vēlos Initu Dzelmi un viņas atveidoto Līliju, kas manī arī izraisīja dalītas sajūtas. Lai gan viņa bija kaislīga aprēķinātāja, kurai svarīgs tikai sekss un nauda, tomēr dziļi sirdī arī viņa vēlējās būt laimīga. Un, audzinot trīs mazus bērnus un nezinot, kā viņus trūkuma dēļ pabarot, jo arī vīrs nepalīdz, viņa laimīga nekā nespēja būt. Bet arī Ābels viņu pa īstam laimīgu nespēja darīt, un to viņa zināja, tomēr ļāvās kaislei. Dzelmei šo lomu izdevās nospēlēt pārliecinoši, un ne mirkli nelika šaubīties par samākslotību.

Izrāde, kas aizskar skatītāju sirdis un apliecina patiesību par cilvēku kā vientuļu un mūžam minamu noslēpumu. Pirmo reizi es tik ļoti otrajā cēlienā baidījos. Katru prožektora izslēgšanos pavadīja bailes, ka tikai tagad nebeidzas izrāde. Man gribējās vēl un vēl... Bet katram stāstam reiz pienāk beigas... Arī šim.

Es laikam esmu nedaudz jukusi, bet man patīk tieši šādas izrādes, kas ieved tādā kā transā - neredzi un nedzirdi neko, kas notiek apkārt, un domā par šo stāstu vēl ilgu laiku.

Mazi un lieli laulību noziegumi

2011-04-14T10:12:00.001-07:00

Kas notiek, kad tu baidies pazaudēt mīļoto cilvēku? Kad baidies, ka viņš iemīlēs kādu citu un tevi pametīs? Tad rodas vēlme pastrādāt kādu mazu laulību noziegumu.

Rolanda Atkočūna režisētā izrāde "Mazie laulību noziegumi" ir stāsts par ārprātīgu mīlestību. Par mīlestību, kas liek ciest, kas nogurdina un kas padara vai traku. Liza un Žils tik ļoti moka viens otru, bet arī vaļā nelaiž. Viņi ir tik noguruši no dzīves un viens no otra, bet tajā pašā laikā arī maniakāli atkarīgi. Vienīgās kopīgās atmiņas viņiem ir par iepazīšanos un dažiem iekāres mirkļiem. Lai arī šī iepazīšanās šķiet banāla, tomēr interesanta tajā ir lomu spēle - it kā viens ir darījis un teicis to pašu, ko otrs.

Liza: "Jūs vemjat uz manu mašīnu!"

Žils: "Ak, atvainojiet!"

Liza: "Nekas, turpiniet! Man tik un tā nepatika tās krāsa."

Žils: "Nu tagad tā ir unikāla!"

Dzīvē gadās visādi - ne velti ir teiciens, ka dzīve nav rožu dārzs. Ikvienās attiecībās mēdz būt krīze - periods, kuram jātiek pāri vai arī jāatlaiž otrs cilvēks. Tiklīdz attiecības ir kļuvušas citādākas un arī otrs cilvēks ir mainījies, Žils un Liza veic mazus laulību noziegumus vienam pret otru - neapzināti un apzināti atriebjoties par to, ka dzīve un attiecības nav tādas, kādas viņi tās vēlētos.

Tango - tas tik bija kaut kas! Te viņi pa īstam bija pāris - vīrietis un sieviete. Deja lika aizturēt elpu un ļauties. Un izrādes trumpis noteikti arī ir lieliskais aktieru duets Rēzija Kalniņa un Ģirts Ķesteris. Viņi tik izcili atveidoja savas lomas, ka ne uz brīdi neradās šaubas par to, ko viņi dara - dzīvoju līdzi ik mirklim, ik kustībai, kas notika uz skatuves. Par aktieru lielisko saspēli iepriekš jau biju pārliecinājusies arī Unas Celmas filmā "Nerunā par to", kā arī izrādēs "Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi" un "Lodes pār Brodveju".

Spēcīgas emocijas manī radīja arī tas, ka es sēdēju pirmajā rindā - sarāvos un elpu aizturēju, kad Žils pienāca Lizai pārāk tuvu, smējos kopā ar viņiem abiem par pagātni un par izturēšanos vienam pret otru, un kaklā sakāpa kamols, kad Liza saprata, ka viss sāksies no gala...

Šī noteikti ir labākā izrāde, kuru esmu pēdējā laikā redzējusi! Gribējās vēl un vēl... Neaprakstāmas emocijas un zelta vērti citāti - brīžiem gribējās ņemt papīru un visu pierakstīt. Prātā vēl joprojām aizķērušies daži no citātiem:

* "Hei, kāda tipa sieviete tu esi? Vai tāda, ar kuru var pārgulēt pirmajā tikšanās reizē...? Jo es esmu tāda tipa vīrietis." (Žils)

* "Jā, es centīšos tevi pārveidot! Visas tavas sliktās īpašības izdzēsīšu un izveidošu ideālu... Es saglabāšu fasādi (ķermeni), bet nomainīšu interjeru (prātu)." (Liza)

* "Sievietes vecums parādās brīdī, kad viņa atklāj, ka ir kāda jaunāka par viņu." (Liza)

Žils: "Tu labi izskaties! Nav daudz sieviešu tavos gados..."

Liza: "O jā, nav daudz sieviešu manos gados!"

Ļoti patika tas, ka šai izrādei īsti nav ne sākuma, ne beigu, ļaujot skatītājiem pašiem iztēloties, kā ir bijis un kā būs... Garlaicīgi nebija ne mirkli! Īpašu noskaņu piešķīra mūzika, kas radīja Francijas gaisotni. Visa izrāde ir elpu aizraujošs stāsts, kad nav ne jausmas, kāds varētu būt nobeigums. Šo var skatīties vairākas reizes, jo ar pirmo reizi tik un tā daudz kas paliks līdz galam neizprasts.

P.S. Šeit varat noskatīties video fragmentus no izrādes: http://tv.delfi.lv/video/1xuRgwP9/

Katram savs Ilgu tramvajs

2011-04-04T16:23:00.000-07:00

Man šķiet, ka man nav gari un plaši jāstāsta, kas ir "Ilgu tramvajs", vai ne? Ja ne redzējuši, tad vismaz dzirdējuši par šo izrādi noteikti esat. Vismaz es tā ceru, jo pretējā gadījumā esat daudz ko zaudējuši. Lai vai kā, es biju uz Gaļinas Poļiščukas iestudēto izrādi "Ilgu tramvajs" Teātra Observatorijā, un, skatoties to otro reizi, es centos vilkt paralēles ar mūsdienām, ar savu dzīvi un kaut uz mirkli arī iejusties galveno varoņu ādā.

Katrā stāstā rodas vēlme meklēt vainīgo, iedalīt tēlus labajos un ļaunajos, bet ne šoreiz. Vismaz man ne. Jūs teiksiet: "Bet Blanša domāja tikai par sevi un centās izjaukt māsas laulību! Stenlija rīcībai nav attaisnojuma! Kādēļ Stella nevēlējās redzēt patiesību? Un Mičs vispār vēl neko no dzīves nesaprot!" Protams, šeit ir daudz pretrunu, bet uz mirkli iztēlosimies situāciju no cita skatu punkta.

Blanšas dzīve, sapņi un cerības sabruka, zaudējot savu puisīti (vīru). Atdodoties katram pretīmnācējam, viņa cerēja, ka vismaz šādi gūs sirds piepildījumu. Pēc vecāku nāves un "Sapņu" zaudēšanas, viņas vienīgā ģimene ir Stella. Protams, viņa ir pārsteigta, kāda patiesībā ir Stellas dzīve, dzīvojot vienistabas dzīvoklītī virs bāra un esot neprātīgi iemīlējusies vīrietī, kurš uzvedas viņu aprindām neatbilstoši jeb, kā pati Blanša teica, "kā dzīvnieks". Viņa kā vecākā māsa vēlas aizstāvēt Stellu, lai neviens viņai nenodara pāri, tomēr viņa negrib arī pieņemt to, ka māsa, šādi dzīvojot, jūtas laimīga. Blanša saprot, ka reiz viņai būs jāaizbrauc prom un "es Stellai esmu šobrīd ļoti vajadzīga" ir tikai aizbildinājums, jo viņai ir bail palikt vienai. Iepazīstoties ar Miču, Blanša atkal sapņo par nākotni un mīlestību, tomēr viņa arī nojauš, ka patiesība kādreiz var nākt gaismā...

Stella, protams, priecājas, ka māsa ir atbraukusi ciemos, tomēr viņa nedomāja, ka uz tik ilgu laiku. Blanšas ierašanās maina viņas dzīvi kājām gaisā. Viņa ir izrāvusies no tās "normālās" dzīves, iemīlējusies un precējusies, gaida bērniņu un beidzot jūtas laimīga. Lai arī ko Stenlijs būtu uzzinājis par Blanšas pagātni, viņa nevēlas tam ticēt un aizstāv viņu, jo Blanša taču ir viņas māsa. Bet vissmagāk viņai bija pieņemt lēmumu par trako namu - viņa it kā gribēja ticēt Blanšai, tomēr paklausīja Stenliju... Varbūt tādēļ, lai glābtu savu laulību... Varbūt tādēļ, ka cerēja, ka tie ir meli un ka viņš tā nerīkotos... Varbūt, varbūt... Katram noteikti ir sava teorija par šo.

Stenlijs ir vīrietis, kuram prātā tikai sekss. Starp viņu un Stellu valda liela iekāre. Viņš ir no tiem vīriešiem, kuri jūtas kā mājas saimnieki un vēlas, lai viņu noteikumi tiktu arī ievēroti. Arī no tiem, kas neizsaka sievietēm komplimentus par izskatu, bet pats labprāt tos uzklausa. Viņš jūtas laimīgs kopā ar Stellu, un te pēkšņi ierodas māsiņa Blanša un cenšas iejaukties pa vidu. Protams, paciemoties jau var, bet cik ilgi? Viņš vairs pat netiek pats savā vannasistabā, jo tur nemitīgi priekšā jau ir Blanša, kurai jānomierina savi nervi karstā vannā. Un viņš negrasās pieļaut, ka Blanša turpinās melot Stellai un viņa labākajam draugam Mičam! Var jau būt, ka viņš pāršāva pār strīpu tajā naktī, bet savā ziņā Blanša viņu uz to vedināja... Un tā kā viņa pati neaizbrauca, tad bija jāizdomā cits veids, kā saglābt savu laulību un dabūt viņu prom...

Miča dzīve ir diezgan smaga, jo viņš ļoti pārdzīvo mammas slimību un nelaimīgu pirmo mīlestību. Lai arī ikdienā viņš to neizrāda, bet pokera vakarā, iedzerot mazliet vairāk, viņš atklāj savu sirdi un savas sāpes. Satiekot Blanšu, viņš aizmirst par visu citu uz šīs pasaules. Viņš Blanšā ierauga dvēseles radinieku - kādu, kurš tikpat ļoti cieš mīlestības dēļ un ilgojas pēc tās, kā viņš... Diemžēl, uzzinot par Blanšas netīro pagātni, viņš atkal piedzīvo sāpes un nodevību. Un tas ir saprotams - viņš Blanšu uzskatīja par pilnīgi citu cilvēku, daudz godīgāku... Vai kādam vispār var uzticēties?

Katrā aktierī ir kāda odziņa, kas viņu dara īpašu. Stellas lomā iejutās Agnese Zeltiņa, kas pārsteidzoši labi tika galā ar šo lomu. Iepriekš Agnesi biju redzējusi tikai kino, bet nu varēju pārliecināties arī par to, cik talantīga viņa ir teātrī, Stellas lomai piešķirot jaunas krāsas, to savu īpašo odziņu, kas skatītājus neatstāj vienaldzīgus un vēl ilgi pēc izrādes liek aizdomāties. Katrā ziņā - beigas mani tik ļoti aizkustināja, ka es vēlējos raudāt līdzi Stellai.

Mani sajūsmināja Miča lomas atveidotājs Rihards Lepers pokera ainā. Smējos līdz asarām. Tik perfekti nostrādāta aina un pārliecinoši nospēlēta dzēruma stadija! Kolosāli!

Karīna Tatarinova kā vienmēr bija lieliska Blanšas lomā. Katrs izteiktais vārds, katra kustība un skatiens - ne mirkli nelika šaubīties. Dzīvoju līdzi viņas tēlam un centos izprast, kas notiek viņas prātā. Par Andri Buli Stenlija lomā varu teikt tikai vienu - Perfekti! Brīžiem radās vēlme viņu vai nožmiegt par cūcisko uzvedību, bet jau nākošajā brīdī viņu apbrīnoju. Aktieris lika izjust pret viņa Stenliju dalītas sajūtas, un tas ir apsveicami.

Uz šo izrādi noteikti ir vērts aiziet, jo tā neatstās vienaldzīgu nevienu. Lai gan būtībā tēma un dzīvesstāsti ir smagi, tomēr tas viss ir patīkami savīts kopā ar humoru, ka varēsiet arī no sirds izsmieties. Ikviens taču pēc kaut kā ilgojas un reiz ir gadījies izkāpt nepareizajā pieturā...

Siseņu uzbrukums Dailes teātrī

2011-02-06T13:35:00.000-08:00

Ja man būtu jānosauc viena vismīļākā izrāde, man to noteikti būtu grūti izdarīt, bet zinu to, ka šī noteikti būtu viena no tām mīļākajām, un tā tiktu ierindota manā izrāžu TOP 10 augšgalā. Uz šo devos vēlreiz, un tad nu padalīšos savās pārdomās un sajūtās pēc izrādes arī ar jums.

Biļanas Srbļanovičas "Siseņi" Mihaila Gruzdova režijā ar Rēziju Kalniņu, Hariju Spanovski, Artūru Skrastiņu, Arti Robežnieku, Indru Briķi un citiem Dailes teātra labākajiem aktieriem galvenajās lomās mani patīkami pārsteidza. Kas mani tik ļoti piesaista šajā izrādē, īsti nezinu, bet kaut kas piesaista. Iespējams, tas, cik labi savienots humors ar dzīvē svarīgajām vērtībām un aktuālajām problēmām - cerības, ticība, vilšanās, mīlestība, uzticēšanās, nodevība un piedošana, slava, sāpes, bailes no nāves un vientulības, realitātes pieņemšana, ignorēšana un izlikšanās... Šķiet, kā gan tik daudz tēmu var būt vienā izrādē, bet var! Šajā ir! Nebeidzamie dzīvesstāsti sajaucas kopā vienā aizraujošā izrādē.

Tēva un dēla attiecības.Tēvs apsēsts ar loterijas biļetēm, pērk tās katru dienu, ikvienam no satiktajiem cilvēkiem liek nosaukt kādu skaitli un cer, ka reiz viņš vinnēs. Ikvienam, izņemot viņa dēlu. Viņš raksta arī dzeju un velta to ikvienam, kas viņam ko nozīmē, arī lietām un dzīvniekiem... Ikvienam, izņemot viņa dēlu.

Sievas un vīra attiecības. Šis ir lielisks pierādījums, kā sieviete var panākt visu, ko vien vēlas, un jo īpaši tad, ja ir stāvoklī. Savs dzīvesstāsts ir arī māsai un brālim - Dadai (Kristīne Zadovska) un Fredijam (Artūrs Skrastiņš), kuru tēvs ir slims. Viņiem apnicis rūpēties par savu tēvu, kurš izdomājis pēkšņi "kādu dienu izslēgt savas smadzenes".

Un tā nu Fredijs rīkojas, aizvedot savu tēvu uz mežu un atstājot viņu tur... Bet tas noteikti nebija tas labākais risinājums, un vēlāk viņš to arī saprata. Varbūt Frediju iespaidoja arī tēva jakas kabatā atrastā fotogrāfija, kurā bija redzams tēvs ar viņu un Dadu pludmalē, kad reiz tēvs viņus aizstāvējis no siseņu uzbrukuma...

Sava nozīme ir arī Maksam (Harijs Spanovskis), kurš ir slavens žurnālists un baidās no nāves. Tik ļoti baidās, ka salecas, jau to vārdu vien izdzirdot. Viņa tuvumā joprojām uzturas bijusī sieva Žanna jeb, kā viņa pati sevi dēvē, pirmā sieva. Makss nemitīgi maina sievietes un meklē savu dzīves jēgu, un to nedaudz ievieš atrašanās Nadeždas tuvumā.

Arī Žannas (Indra Briķe) dzīve nav rožaina - viņa tā arī nav iemīlējusi kādu citu vīrieti, draudzenēm jau ir sava ģimene un vairs neatliek tik daudz laika izklaidēm, un nu pēkšņi bez brīdinājuma ierodas ciemos māte un nolemj palikt. Tas viņu tā tracina, ka abu starpā izveidojas ass strīds, kurš beidzas ar mātes kritienu lejup pa kāpnēm un traumu...

Un visiem pa vidu ir jaunā grimētāja Nadežda (Rēzija Kalniņa), kura dzīvi uzlūko pozitīvās krāsās un saka, ko domā, lai gan daudzi stāsti ir nedaudz piepušķoti... Lai arī sākumā šķiet, ka viņa ir laimīga un ar dzīvi apmierināta, tomēr vēlāk izrādē atklājas, ka arī viņas dzīve nav bez sāpēm un problēmām. Nadežda neko daudz pat nelūdz, tikai to, lai viņai būtu kāds, par ko rūpēties, lai vecmāmiņa kādreiz beidzot atvērtu durvis un lai Makss atnāktu ciemos. Taču nepiepildās nekas no lūgtā...

Ne velti sižets ir traģikomēdija. Jā, bija brīži, kad kaklā sakāpa kamols un acīs sariesās asaras, bet arī izsmieties varēja, piemēram, vērojot Dadas laika ziņu lasīšanu (ar visu punktu un komatu minēšanu), par Nadeždas un Maksa sarunām par vecumu un nāvi, kā arī par Dadas un Milāna meitas Alegras erotisko deju savam vectēvam.

Uzslava režisoram un aktieriem, jo, manuprāt, izrāde ir lieliski izdevusies, aktieri pārliecinoši spēlē savas lomas, un izrādē iekļautās tēmas uzrunā ikvienu skatītāju, jo tās vienmēr būs aktuālas. Īpaši patika šajā izrādē Artūra Skrastiņa atveidotais Fredijs, Rēzijas Kalniņas Nadežda un Kristīnes Zadovskas Dada. Lai gan šo izrādi vēroju janvāra vidū, man joprojām saglabājušās diezgan spilgtas emocijas, un tas tikai pierāda to, ka aktieriem ir izdevies mani uzrunāt.

Tā precas vecpuiši

2011-01-26T05:49:00.000-08:00

Reiz pa reizei starp dvēseles trilleriem un traģēdijām vajag arī ko pozitīvu iekļaut manā teātra repertuārā, un tā nu es devos uz "Austrumu robežas" piedāvāto komēdiju "Tā precas vecpuiši" Induļa Smiltēna režijā. Uz šo izrādi nolēmu aiziet, galvenokārt, gan tāpēc, ka man patika galvenie aktieri, bet arī tādēļ, ka mani ieinteresēja, nu kā tad tie vecpuiši precas.

Izrādes stāsts ir sadalīts divās daļās, un jāatzīst, ka otrā daļa man labāk patika, bet pirmajā pat brīžiem miegs uznāca... Vaina noteikti ir režijā, kaut ko vajadzētu pamainīt, bet sižets ir interesants, ir smieklīgas situācijas un skatītāji uztver jokus, tas ir labi. Ļoti patika aktrise Zane Daudziņa savā tēlā - pirmajā daļā tāds lauku skuķis, kas dzīvo savā ideālajā pasaulītē un aizstāv sev dārgo un mīļo, savu zemi un tēvu. Otrajā daļā viņa ir cēla atraitne, kura sēro pēc sava vīra un solās būt viņam uzticīga arī pēc viņa nāves, atšķirībā no viņa paša. Taču mīlestībai nevar pavēlēt, tā atnāk negaidīti un apgriež dzīvi ar kājām gaisā.

Runājot par vecpuišiem, tad šajā komēdijā tādi ir divi, un abi iemīl vienu un to pašu sievieti. Pirmajā daļā 35 gadus vecais vecpuisis (Juris Lisners) nāk lūgt kaimiņu meitenes roku viņas tēvam (Indulim Smiltēnam), jo saprot, ka tomēr ir pēdējais laiks precēties, tomēr ne viss notiek tā, kā plānots... Nenozīmīgās lietas noved pie strīda un gandrīz nobeidz viņu turpat kaimiņu mājās. Un nedz viņš, nedz kaimiņu meitene negrasās piekāpties. Otrajā cēlienā uzrodas otrs vecpuisis (Ivars Puga), kurš ir atnācis atgūt parādu, bet atraitne uzstāj, ka nevēlas nevienu redzēt un naudas viņai nav. Arī viņu starpā uzrodas strīds, un ne velti saka - no naida līdz mīlestībai ir tikai viens solis.

Pozitīva komēdija veco laiku stilā ar lauku mājām, cīņu par savu zemi un laimi. Par izrādei atbilstošu noskaņu parūpējas arī muzikālais noformējums, kas šajā gadījumā ir dziedošie un nedziedošie putni, bites, mušas, zirgi, cūkas un citi mājlopi. Tad tā lūk precas vecpuiši - caur strīdiem un naidu līdz baznīcas altārim. Abi cēlieni beidzas ar kvēlu skūpstu un saderināšanos. Šī noteikti nav tā labākā komēdija, kāda redzēta, bet smieklu devu tik un tā saņēmu un neko nenožēloju, un īpaši aizrāva Zanes Daudziņas un Ivara Pugas tēlojums, kā dēļ vien ir vērts iet uz šo izrādi.

Tas ir laiks - mans, tavs, mūsu...

2010-12-15T12:51:00.000-08:00

Tas ir laiks. Laiks, kuru pavadam, ilgojoties pēc kāda, domājot par kādu, gaidot kādu, satiekot un atvadoties, un, pats galvenais, mīlot kādu. Raimonda Paula un Leonarda Koena dziesmas Teātra Observatorijas aktiera Riharda Lepera izpildījumā izstāsta stāstu par satikšanos, iemīlēšanos, mīlēšanu, šķiršanos, sevis meklēšanu un atkal satikšanos.

Iekārtojos ērtāk savā krēslā, ļāvos patīkamajai zāles atmosfērai, kuru noslēpumaināku darīja puskrēsla un sveču gaisma, un baudīju vakaru. Stāsts sākās lietainā rudens dienā, Rīgā, Vērmanes dārzā, kad viņš satiek viņu - sarkanos zābaciņos, dzeltenā mētelī, zīda šallē un ar grāmatu rokās... Viņu piesaista viņas noslēpumainās acis. Viņi satikās un iemīlējās. Rihardam dziedot R.Paula dziesmu "Rudens Rīgai", rodas vēlēšanās aizsapņoties, ļauties šim stāstam un atcerēties savējo... Viņa zemā balss tam visam piešķir savu garšu - tieši tādu, kādu vajag. Reizēm rūgtenu, viegli saldu, maigu un reizēm - skarbu.

Kad visa kā ir par daudz; kad šķiet, ka vēl vairāk kopā nevaram būt, mēs nobīstamies. Mēs strīdamies. Mēs aizejam un nākam atpakaļ. Mēs bēgam, jā, arī paši no sevis. Rihards stāsta par bēgšanu kopā ar draugiem uz Amsterdamu, par neaizmirstamiem piedzīvojumiem Londonā un par vētrainām naktīm Parīzē... Un šiem piedzīvojumiem īpašu garšu piešķir L.Koena dziesmas "In my sicret life", "Here it is" un citas.

Kad jau gandrīz stāsts ir galā un mana karstvīna glāze izdzerta, viņš stāsta par atgriešanos Rīgā, par lietaino dienu, pastaigu Vērmanes dārzā un... Un par viņas satikšanu. Atkal tā pati vieta, tās pašas drēbes, tā pati grāmata, tie paši cilvēki un tas pats laiks - atkal ir rudens... Sakritība? Var jau būt, bet varbūt liktenis...

Tas ir stāsts, kurš liks aizdomāties ikvienam zālē sēdošajam skatītājam, jo tas ir par tevi, par mani, par mums... Tā ir Riharda Lepera koncertizrāde "Tas ir laiks" Teātra Observatorijā (Kongresu namā).

Ceplis - bija un būs varens

2010-11-10T10:30:00.000-08:00

Šo izrādi gaidīju jau diezgan ilgi - biļeti pasūtīju jau laicīgi un tieši uz pirmizrādi, jo tad ir iespējams sajust citādākas, patīkamākas sajūtas. Nē, ne tāpēc gaidīju, ka filma patiktu! Es pat filmu neesmu redzējusi, tikai dažus fragmnetus, bet gaidīju tāpēc, ka biju kā izslāpusi pēc mūzikla, un šajā izrādē piedalās daudz manu iemīļoto aktieru.

Izrāde man bija kā saldais ēdiens pēc visas saspringtās nedēļas. Kolosāli! Lai gan Andris Bērziņš nav manu iemīļotāko aktieru sarakstā, tomēr šī loma viņam piestāvēja - man patika viņa Ceplis, un dziesmās viņa balss patīkami skanēja. Runājot par balsīm, mani patīkami pārsteidza Ilze Ķuzule - Skrastiņa. Iepriekš jau biju dzirdējusi viņu dziedot, bet šis bija kaut kas ļoti baudāms - wouw! Ainā, kad viņa dziedāja parkā kopā ar Intaru Rešetinu, kurš, starp citu, ir viens no maniem mīļākajiem aktieriem, man tirpiņas skrēja caur visu ķermeni. Vēlējos uz mirkli apstādināt laiku un izbaudīt dziesmu, balsis, noskaņu...

Nevaru nepieminēt arī vienu no Dailes teātra spožākajām aktrisēm Rēziju Kalniņu, kura, kā vienmēr, bija izcila! Un viņas balss - tik skaista un ar savu īpašo šarmu, kas liek caur visu ķermeni skriet skudriņām. Kaut gan šajās dziesmās viņa tā līdz galam nevarēja izpaust savu balsi, tomēr man patika, un tas ir galvenais!

Patīkami pārsteidza šajā mūziklā ar savu šarmu un balsi arī Ieva Pļavniece. Ļoti patika aina sarkanajos toņos - viņa sarkanajā kleitā un fonā sarkanie aizkari. Jā, dekorācijas tiešām skaistas - radīja pareizo noskaņu! Uzslava scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsnim, kā arī orķestrim par neaprakstāmajām sajūtām. Jāņa Lūsēna mūzika - skaista, skanīga un mūziklam atbilstoša, un Egīla Zirņa dziesmu teksti - lipīgi, ironiski un trāpīgi.

Pozitīvi tas, ka starp visām dziesmām bija komisku ainu, kas izraisīja smaidu, kā, piemēram, Rešetina un Bērziņa tango, Bertas un Cepļa spēlītes un attieksme vienam pret otru, kā arī aina operā. Šī ir no tām izrādēm, kuru labprāt baudītu vēlreiz, ko droši vien arī pēc kāda laika darīšu.

Un ko gan vairāk var vēlēties saspringtam darba nedēļas noslēgumam? Lieliski Dailes teātra aktieri, skanīgas un skaistas dziesmas, izdevušies tērpi un dekorācijas, un arī komiskas ainas, kas izraisa smaidu. Aizgāju pēc izrādes mājās ar labu garastāvokli, un visu laiku vēlējos smaidīt, kas, manuprāt, ir pats galvenais pēc šādām izrādēm. Man patika!

Karaliene pret karalieni. Mīlestība pret varu. "Marija Stjuarte"

2010-09-19T08:59:00.000-07:00

17. septembrī tika atklāta Dailes teātra jaunā jubilejas sezona, un sākums tiešām bija iespaidīgs - ar Dž. Dž. Džilindžera režisēto izrādi "Marija Stjuarte". Izrāde nebija no tām vieglākajām - ne aktieriem, ne arī skatītājiem. Tās laikā varēja izjust visdažādākās emocijas, dzīvot līdzi aktieriem un viņu sajūtām - ticēt un cerēt, nosodīt un attaisnot, mīlēt un nīst...

Izrādes saturu nav vērts atstāstīt. To pašam ir jāredz. Tikai īsi varu teikt tā: divas karalienes, cīnīdamās par varu, patiesībā tikai vēlas mīlēt un būt mīlētas. Bet vīrieši, cīnoties par karalieņu mīlestību, patiesībā tikai grib sagrābt varu. Tronis uzliek viņām pienākumu, tomēr dziļi sirdī arī viņas vēlas to pašu, ko ikviena sieviete - mīlestību.

Lai labāk izprastu abas karalienes, viņu rīcības un domas, pirms izrādes vajadzētu nedaudz iepazīties ar leģendu par Mariju Stjuarti, karalieni Elizabeti un viņu abu saistību. Tā, kā es to nebiju izdarījusi, sākums man bija nesaprotams, tāpēc šķita nedaudz garlaicīgs, bet izrādes beigas bija kaut kas vārdiem neaprakstāms - wouw!

Kad Marija Stjuarte devās pretī savai nāvei, man kaklā sakāpa kamols un acīs sariesās asaras. Spēcīgās emocijas pastiprināja mūzika, kura lika sirdij pukstēt straujāk un pat brīžiem pārstāt pukstēt - tā lieliski papildināja izrādi un radīja pareizo noskaņu. Arī dekorācijas un gaismas bija trāpīgas, kā arī, protams, aktieru tērpi, liekot skatītājiem atgriezties tālajā 16.gadsimtā. Un pašas karalienes - Vita Vārpiņa un Rēzija Kalniņa... Tik cēlas, cietsirdīgas un graciozas, bet tajā pašā laikā arī trauslas, sirdī vājas un bezspēcīgas..

Caur ķermeni izskrēja skudriņas, kad abas karalienes satikās aci pret aci, gaidot, kas notiks, kā arī tajos brīžos, kad Elizabete devās uz savu troni, kurš atradās skatītāju rindās - viņa gāja graciozi un ar paceltu galvu kā īsta karaliene. Smaidu sejā izraisīja Elizabetes un grāfa Lestera ļaušanās abu mīlestībai, dauzīšanās un smiekli.

Satraukumu izjutu, kad Elizabetei jāparaksta nāves spriedums, zālē nodziestot gaismām un publikai iekļūstot viņas sirdsapziņā - iztēlojos, kā rīkotos es un kā būtu pareizāk. Bet līdzjūtību un bailes izjutu, kad valsts sekretārs, izlaizdams no rokām svarīgu dokumentu, saprata, ka nepaliks nesodīts.

Ja meklē humoristisku un mūsdienīgu izrādi, tad šī noteikti nav tā pareizā izvēle. Jābūt gatavam izdzīvot dramatiskus un traģiskus notikumus, iepazīties ar vēsturiskiem notikumiem un rēķināties ar izrādes beigām, kas nebeidzas ar vārdiem "..un tā viņi dzīvoja laimīgi". Klasika, kaislība, vienkāršība un traģēdija. Režisors un aktieri paveikuši lielisku darbu, radot šo izrādi un izveidojot tieši tādus šos varoņus. Ar katru nākošo izrādi varoņi kļūs vēl spilgtāki. Lai izrādei ilgs mūžs!

No naida līdz mīlestībai jeb izrāde "Rīt manas kāzas"

2010-05-23T10:52:00.000-07:00

Gandrīz katras mazas meitenes bērnības sapnis ir kāzas baltā, garā līgavas kleitā, princis baltā zirgā un skaista baznīca. Un pasakas beigas: "Un tā viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam..." Tomēr tā ir tikai skaista pasaka, kuru bērniem vakaros lasa vecāki un liek domāt par laimīgu un vieglu dzīvi. Ne vienmēr pēc kāzām cilvēki dzīvo laimīgi - kādam dzīve pārvēršas par ciešanām un lielu murgu, no kura gribas pamosties. Tā ir noticis ar Patrīciju (Rēziju Kalniņu) izrādē "Rīt manas kāzas".

Ar lielu nepacietību gaidīju Dailes teātra šīs sezonas jaunāko izrādi - Mario Frati dvēseles trilleri "Rīt manas kāzas", un beidzot sagaidīju. Režisors Mihails Gruzdovs ir ieguldījis lielu darbu izrādes tapšanā, izveidojis to emocionālu un galvenajām lomām izvēlējies lieliskus aktierus: Rēziju Kalniņu, Hariju Spanovski, Indru Briķi, Andri Bērziņu, Kārli Freimani un Initu Dzelmi. Skatoties izrādi, man šķita, ka es to pati izdzīvoju. Nav noslēpums tas, ka mana mīļākā aktrise ir Rēzija, un tieši viņas dēļ arī devos uz šo izrādi. Lieki piebilst, ka viņa bija lieliska. Rēzija tik perfekti nospēlēja Patrīcijas lomu, ka es noticēju, un, zālē sēžot, izdzīvoju tās pašas sajūtas, kuras Patrīcija. Pēc izrādes vēl ilgi nespēju atiet un atgriezties realitātē.

Joprojām, kaut gan nu jau pagājušas dažas dienas, man saglabājušās spēcīgas izjūtas, kuras piedzīvoju izrādes laikā - gan sāpes, gan prieku, gan naidu. Būdami jauni, Patrīcija un Ross viens otru ļoti mīlēja un saderinājās, tomēr viņus izšķīra Rosa sānsolis, kura sekas bija bērns. Ticot un cerot, ka viņi tomēr būs kopā, Patrīcija gaidīja Rosu. Un sagaidīja. Tikai šī laime pēc kāzām izvērtās pavisam citādāka.Varbūt kāds nosodītu Patrīcijas naidu pret Deivida māti (viņas vīra pirmo sievu), bet, iztēlojoties sevi viņas vietā, iespējams, mainītu domas. Patrīcija nejutās laimīga kopā ar Rosu, un tāpēc ticēja un cerēja, ka Deivids viņu mīl, ļaujot sev viņā iemīlēties... Iemīlēties vīra dēlā. Viņa jutās apzagta un sāpināta, tāpēc šoreiz vairs nevēlējās savu laimi atdot citai. Izvēle nebija no tām vieglākajām, bet vismaz viņa atrada pielietojumu Deivida uzdāvinātajam duncim viņas un Rosa kāzu dienā...

Dramatiska izrāde, kura neatstāj vienaldzīgu nevienu. Šī izrāde noteikti ir iekļauta manu mīļāko izrāžu Top 3. Uz šo ir vērts aiziet, ja ir gatavs padomāt par dzīvi, un izrādi nevis vienkārši skatīties, bet IZDZĪVOT.

Ditas Lūriņas "Sapnis par Brodveju"

2010-05-13T07:56:00.000-07:00

Kurš gan nezin TV3 seriāla "UgunsGrēks" Martu jeb Nacionālā teātra aktrisi Ditu Lūriņu? Un noteikti ir dzirdēta viņas samtainā balss, par kuru varam pārliecināties arī seriāla tituldziesmā. Bet ne par to šoreiz šis stāsts! Šis stāsts būs par pašu aktrisi un viņas koncertprogrammu "Sapnis par Brodveju". Ikviens reiz ir ko sapņojis un ticējis, ka sapnis piepildīsies...Aktrises balss, draudzenes (kura arī brauca uz šo koncertu) un pozitīvo atsauksmju dēļ devos arī es izdzīvot šo sapni...

Pirmajā daļā Dita Lūriņa izdziedāja Kabīrijas dziesmas no Fellīni filmas "Kabīrijas naktis". Pie klavierēm sēdēja komponists Raimonds Pauls, kurš koncertam radīja īpašu gaisotni... Dziesmas skaistas, tomēr man tās kaut kā labāk patika dzirdēt Teātra Observatorijas izrādē "Ja tevis nebūtu. Kabīrija Raimonda Paula melodijās".

Turpretī otrā daļa bija vienreizēja! Aktrise dziedāja dziesmas uz Brodvejas skatuves kopā ar Nacionālā teātra lieliskajiem aktieriem un Jelgavas bigbendu Raita Ašmaņa vadībā. Aizkustinoša, emociju pārpildīta programma. Sirds straujāk iepukstējās, kad Dita Lūriņa kopā ar savu vīru, aktieri Mārtiņu Eglienu, izpildīja dziesmu par mīlestību, kas viņus vienmēr vienos - tik patiesi un skaisti!

Lai gan pirmajā daļā man kaut kā pietrūka, lai šim stāstam es noticētu līdz galam, tomēr otrā daļa visu zaudēto atguva, un koncerts man ļoti patika. Vēl spilgti atmiņā palicis kāds aktrises citāts, ar kuru tika iesākta un pabeigta programma, un koncertā tas vairākkārt izskanēja, liekot aizdomāties: "Tumsā es izstāstīju stāstu par sevi. Man patīk būt tumsā, jo tad mēs visi esam vienādi." Un tā tiešām ir! Lai arī cik daudz naudas būtu, stāvoklis sabiedrībā, nabadzība vai neglītums, tumsā mēs visi esam vienādi. Visi - bez izņēmumiem!

Vakariņas kopā ar Andri Buli

2010-04-08T11:54:00.000-07:00

Kad biju jau nolēmusi kādu laiku neapmeklēt teātra izrādes, pēkšņi saņēmu zvanu no žurnāla SANTA redakcijas, ka esmu laimējusi konkursā ielūgumu uz izrādi. Kā gan lai atsakās un neizmanto šādu iespēju?

Vakars Teātra Observatorijā iesākās ar vīna glāzi un iepazīšanos, bet turpinājās ar izrādi "Ja tevis nebūtu. Kabīrija Raimonda Paula melodijās" ar Maiju Doveiku Kabīrijas lomā. Pirmo reizi biju šajā saucamajā pagrabteātrī, un iespaids palicis pozitīvs. Katrā ziņā - stipri atšķiras no citiem teātriem. Jāatzīst, sākumā bija nedaudz neērti tas tuvums starp skatītājiem un aktieriem, bet ātri vien pieradu un pat iepatikās. Sēžot pirmajā rindā, aktieri atradās vien nieka rokas stiepiena attālumā. Kad Andris Bulis un Maija Doveika vakariņoja pie manām kājām, šķita, it kā arī es piedalītos izrādē. Un tā jau ir šī teātra "odziņa" - iesaistīt izrādē arī skatītājus.

Par izrādi runājot, ļoti patika. Lai gan nebiju iepriekš redzējusi Frederiko Fellini filmu "Kabīrijas naktis", tomēr diezgan ātri un viegli iedzīvojos izrādē atainotajā prostitūtu vidē. Aktieri bija lieliski, un tirpiņas pārskrēja pār ķermeni, M.Doveikai izpildot tituldziesmu "Ja tevis nebūtu".

Vakara nobeigums izvērtās interesantāks nekā gaidīju. Tā kā tas bija 1.aprīļa vakars, aktieri pēc izrādes dalījās ar mums dažādos kuriozos no skatuves dzīves. Patīkams pārsteigums bija arī Maestro ierašanās, viņa klavierspēle, kura savijās ar aktieru balsīm... Ļoti patika arī viņa teiktais: "Kad Tu esi iekšā tajā teātrī, Tu vairs ārā no tā netiec. Rodas tāda kā atkarība." Diezgan trāpīgi!

Maestro un Rēzijai atvērās sirds

2010-03-22T04:12:00.000-07:00

Diezgan daudz internetā lasīju dažādas atsauksmes par Dailes teātra mazajā zālē baudāmo jauno Rēzijas Kalniņas, Raimonda Paula un Riharda Zaļupes koncertprogrammu "Gan jau atvērsies sirds...:)", un ilgi domāju, iet vai neiet uz šo pasākumu, jo biļetes nebija no tām lētākajām. Noskatījos šo video, un tā nu nopirku biļeti uz 19.marta koncertu: http://tv.delfi.lv/video/yyWuCAA9/

Atzīšos, ka sākumā bija grūti uztvert koncerta vēstījumu un saprast - kas, kā, kāpēc. Vienubrīd pat uzdevu sev jautājumu: Uz ko es esmu atnākusi? Pieķēru arī sevi pie domām, ka gaidu divas konkrētas dziesmas - tituldziesmu un "Maza, maza istabiņa". Taču tad es sāku ieklausīties dziesmu vārdos. Tās bija izvēlētas neraksturīgi Maestro stilam, un katrai no tām bija savs stāsts. Ieklausoties vārdos, varēja just sāpes un ciešanas, nelaimīgu un vienaldzīgu mīlestību. Šajā koncertā R.Pauls bija Rēzijas mīļotais vīrietis, kuram viņa atklāja savas jūtas, cerot un ticot, ka reiz viņš atbildēs. Bet viņš tikai klusēja, klusēja, klusēja.. Dažubrīd vien uzmeta viņai vienaldzīgu un aukstu skatienu, kas Rēziju vēl vairāk sāpināja.

Mani aizrāva, cik interesanti tika pasniegtas šīs dziesmas. Jau Rēzijas neparastā balss vien tās radīja citādākas, un viņas aktrises dotības tās padarīja emocionālākas. Koncerta laikā aktrise vairākkārt nomainīja apģērbu, un visinteresantāk bija viņu redzēt tautastērpā. Un pašās beigās es sagaidīju savu kāroto dziesmu - tituldziesmu. To dzirdot, caur manu ķermeni izskrēja skudriņas. Emocijas bija neaprakstāmas. Beigas paspilgtināja arī Maestro rīcība, apliekot ap pleciem Rēzijai savu mēteli. Tik ļoti vēlējos ticēt, ka nu beidzot viņš atbildēs uz viņas jūtām, bet... Viņš pagriezās un aizgāja, aizverot aiz sevis durvis.

Lai arī pirmā dziesma mani "nepaņēma", kopumā atzīstu koncertu par lielisku. Tajā tika izdziedātās tik daudz sāpes un nelaimīgas mīlestības, ka varu teikt - jā, Rēzijas un Maestro sirdis atvērās, un arī es uz brīdi atvēru savu sirdi, aizdomājoties par savām sāpēm... Uz šo labprāt aizietu vēlreiz.

Šeit vari noskatīties video fragmentu no koncerta: http://www.dailesteatris.lv/index.php?1&378&videoid=57

Rēzija Kalniņa aizkustina ar izrādi "Kaija"

2010-02-24T13:24:00.000-08:00

Izlasot žurnāla "UNA" februāra numurā interviju ar aktrisi Rēziju Kalniņu, nolēmu beidzot piepildīt savu sapni un aiziet uz kādu no viņas izrādēm, jo tomēr teātris un kino nav viens un tas pats. Rēzija ir mana mīļākā aktrise jau kopš bērnības, bet līdz šim biju viņu redzējusi tikai TV ekrānā. Tā nu vakar devos uz Antona Čehova izrādi "Kaija" Dailes teātrī.

Lugas sižetu neatstāstīšu, bet padalīšos ar izrādē piedzīvotajām emocijām. Daudziem varbūt nepatiktu Rēzijas Kalniņas atveidotā varone Irina Nikolajevna Arkadina - slavena aktrise, kura pamet savu dēlu, lai veidotu aktrises karjeru. Augstprātīga, lepna un egoistiska. Tāda Irina šķiet no malas, bet patiesībā viņa slēpjas aiz šīm rakstura īpašībām, lai citi neredzētu viņas ievainoto dvēseli un sāpes. Lai arī viņu vilina slava un teātris, tomēr sirdī viņa jūtas vientuļa. Mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja Rēzijas atveidotais tēls un pats lugas stāsts. Viņas tēlojumam ir viegli noticēt. Šīs 3 pavadītās stundas teātrī baudīju ar aizrautību, un pieķēru sevi vēl visu atlikušo vakaru pārdomājot izrādi, tēlus, notikumus un sacītos vārdus, kas visspilgtāk bija palikuši atmiņā. Visu ceļu līdz mājām vēl nevarēju atiet no izrādē izjustajām emocijām, neredzot, kas notiek apkārt - iekāpjot lielā peļķē un saslapinot kājas, nokavējot tramvaju, gandrīz lāstekai uzkrītot uz galvas, uzskrienot cilvēkiem virsū...

Es teiktu, ka Rēzija izrādes laikā atņem pusi no sirds, liek ciest to pašu, ko viņas tēls, bet pēc tam atdod vēl vairāk - piepildītu sirdi ar spēcīgām emocijām. Lai gan biju arī uz Fjodora Dostojevska izrādi "Spēlmanis.Kūrorta piedzīvojumi", kurā arī piedalījās Rēzija Kalniņa, tomēr šī spēcīgāk uzrunāja. Noteikti iesaku aiziet uz "Kaiju".
http://www.dailesteatris.lv/index.php?1&378&videoid=18